Kāds “laiciņš” pagājis kopš veikts pēdējais ieraksts. Vasara un vēl drusciņ, lai gan tā īsti vasara nemaz nav beigusies. 🙂 šķiet, ka par vasaras notikumiem- dažādiem ciemiņiem, Napas ielejas (vīna ieleja), dažādu misiju, Vegasas, Lielā Kanjona, Los Andželosas, Sekvoju parka, dažu reižu Josemītu un citām apmeklētajām vietām, vēsture klusēs, bet, kas zina, varbūt uztaps kāds atskaites punkts, nu tā- vasaras atmiņai. Pa šo laiciņu pavadītas divas, mūsu komūnas, ģimenes, atpakaļ uz mājām, pacelts sarkanbaltsarkanais karogs pie Sanfrancisko domes, apmeklēti dažādi pasākumi- gan biedrībā, gan ārpus tās- un vēl daudz, daudz, daudz… Bet nu ir dzimusi mūza, lai aprakstītu pēdējo ekskursiju, pašā gada nogalē, kad mēs, kopā ar biedriņiem, devāmies nelielā 2 dienu ekskursijā. 🙂 GAIDIET! BŪS. 🙂
Facebook reklāmas rullītis
Tas bija februāra vidus, kad savā e-pasta kastītē saņēmu pārsūtītu vēstulīti no San Francisco Latviešu biedrības aktīvistes. Vēstule tika sūtīta no “Blackwellfiles” (http://www.blackwellfiles.com/about.php) aģentūras, kura koordinē dažādus projektus ar parasto cilvēku (ne modeļu), bieži vien cittautiešu, piedalīšanos.
Šoreiz aģentūra strādāja kompānijas “Facebook” interesēs. Uzdevums- atrast, iekš San Francisco vai tuvējās apkārtnes, dažādu tautību pārstāvjus, kuri joprojām runā, bez akcenta, savā dzimtajā valodā. Vajadzīgo valodu vidū bija arī latviešu valoda un sīki norādījumi, kas jādara, lai pieteiktu savu kandidatūru jauna projekta īstenošanai- kāda bilde un papildus informācija jānosūta. Lai gan e-pastā bija piekodināts, ka tas (pieteikums) jāsūta nekavējoties, tomēr nosūtīju vien nākamās dienas pievakarē (tā kā e-pasts bija atnācis piektdienā par to daudz nesatraucu). Galvenais kavēšanās iemesls- nebija prasībām atbilstoša fotogrāfija. Tā nu mājās uzrīkojām mazu fotosesiju, lai fotogrāfijā labi varētu redzēt manu seju un neko vairāk. 🙂 Kā tas bija prasīts e-pasta vēstulē.
Aizsūtīju un jau biju paspējusi aizmirst, līdz, pēc kāda laiciņa, manā telefonā tika atstātas divas balss īsziņas (voice mail, kas ASV ir visai izplatīta parādība), kuras ziņoja, ka esmu izraudzīta “Facebook” reklāmas rullītim kā Latvijas un latviešu valodas pārstāvis.
27.02.2011. bija tā diena, kad bija nolikta mana filmēšanās. Jau no rīta sēdos vilcienā, lai dotos uz skaisto, kalnaino pilsētu. Diena skaista, saulaina, silta (cik nu vispār diena var būt silta februārī un pieokeāna pilsētā).
Izkāpjot no vilciena secinu, ka laika ir gana daudz un tādēļ tiek izlemts, ka ceļš līdz “Blackwellfiles” studijai tiks mērots kājām, apmēram 40 minūtes un esam pie studijas, kura jau iepriekš apskatīta googlemapā. Mazliet satraukums, pie ārdurvīm pielikta lapiņa, “lūdzu nāciet iekšā, bet uzvedieties klusi, jo otrajā stāvā notiek filmēšana”. Saņemu drosmi un veru vaļā durvis. Priekšā šauras augšupejošas trepes. Uzkāpju pa terpēm un paveras skats uz it kā iekārtotu dzīvokli- guļamistaba, ēdamistaba, balkons, darbistaba un viesistaba. Skaidrs- ESMU STUDIJĀ.
Vārdu pa vārdam ar studijas saimniekiem un jau sēžu un lasu līgumu. Vēl pēc pāris minūtēm es tieku aizvesta uz “darbistabu” un nosēdināta pie liela, balta galda, aiz manis ir balti skapīši un orhidejas. Uz galda “Apple” ražots kompītis, pretī man stāv jauns puisis ar pūkainu mikrofonu garā kātā, pie kreisās rokas otrs puisis, kurš stāsta, kas man tagad būs jādara. 🙂
Mans uzdevums- dzimtajā valodā, trīs dažādās intonācijās pateikt pavisam vienkāršu frāzi- “Es Tevi mīlu”. Pāris reižu izmēģinu un ieraksts ir tapis. Mazliet jutos mesta, jo domāju, ka būs lielas kameras un koka rāmītis ar uzrakstiem dublis Nr.1, Nr.2 …. 🙂 Bet tas viss izskatījās, kā runāt skaipā, ja vien tas puisis ar to garo, pūkaino mikrofonu nebūtu bijis 🙂 Pēc šī, visai vienkāršā uzdevuma bija vēl viens uzdevums- youtube.com skatīties kaķu video, lai parādītu savas emocijas, atkal viss tiek filmēts un ierakstīts. Man gan bija grūti svešu cilvēku klātbūtnē skaļi smieties par nabaga mazajiem kaķīšiem, kuri mēģina skriet pa ieslēgtu trenažieri :). Bet neko uzdevums veikts, pasmējos, paķiķināju, pasmaidīju.:) Viss bija labi. 🙂
Pēc tam tika viekta neliela fotosesija iespējamajiem nākamajiem projektiem, aizpildīta anketa ar maniem datiem, maniem hobijiem un vēl šādu tādu informāciju. Mazliet tiku pafotografēta dažādās “dzīvokļa” istabās, līdz pienāca kārtējais studijas saimnieks un samaksāja par manu smago, aptuveni pusstundas darbu.
Nu, beidzot, pēc pusgada gaidīšanas, video ir klāt 🙂 Skaties šeit 🙂
http://www.facebook.com/videocalling
Ohlone indiāņi
Izlasīju grāmatiņu un uzrakstīju nelielu apkopojumu par tiem ļaudīm, kas Kalifornijā, konkrētāk apvidū ap Saules ieleju (Sunnyvale), dzīvoja pirms šeit parādījās eiropieši.
Pacietību lasot 🙂
Ilgu laiku, pirms Kalifornijā savu kāju bija spēruši eiropieši, dzīvoja indiāņi. Apgabalu no Poin Sur (aptuveni 40 km no Monterejas uz Dienvidiem) līdz San Francisco apdzīvoja aptuveni 40 indiāņu ciltis, kuras bija vienas izcelsmes, tomēr katrai bija savas valodas īpatnības un katram apgabalam bija savs vadonis. Vidēji katrā ciltī dzīvoja aptuveni 250 cilvēku.
Spāņu iekarotāji apgabala iedzīvotājus mēdza saukt par “Costenos”, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē- “cilvēks pie krasta”. Savukārt angliski runājošie vietējos mēdza saukta par “Costanos” vai “Costanoan”. Tomēr vietējie šo nosaukumu nekad nepieņēma un paši sevi dēvēja par Ohlone ļaudīm, kas tulkojumā varēja būt, ka nozīmē- “lepns ciems pie San Mateo” vai no Miwoki valodas tulkojot- “rietumu cilvēks”.
San Mateo ir viena no San Francisco līča pilsētiņām, savukārt Miwoki indiāņi dzīvoja ap Yosemite ieleju, kura atrodas uz austrumiem no Ohlones ļaužu apmešanās vietām.
Dzīvojot šajā apgabalā, indiāņi nevarēja sūdzēties par pārtikas trūkumu, jo iedzīvotāju skaits uz visai lielo teritoriju (Montereja- San Francisco ~200 km) bija visai niecīgs, savukārt mežos, kalnos un okeānā dzīvoja visai daudz dzīvās radības- lāči, kalnu lauvas, aļņi, brieži, truši, antilopes, ērgļi, koijoti, dažādi jūras gliemji, austeres, zivis un, protams, lāči. Pat kāds franču garīdznieks- Padre Fonts- savā dienasgrāmatā bija rakstījis: “Lāči ir briesmīgi, nikni, lieli un taukaini”. Lāču skaits Kalifornijas mežos joprojām ir ievērojami liels, tādēļ arī Kalifornijas karogā plīvo brūns lācis.
Varētu likties visai grūta dzīve indiāņiem, dzīvojot Kalifornijā, jo štats ir slavens ar savu saulaino laiku, gandrīz tuksnesi, vismaz vasaras mēnešos noteikti. Bet, laikā, kad štatu apdzīvoja indiāņi, šī bija visai mikla pat purvaina vieta. Klimatiskās izmaiņas strauji notika apmēram laikposmā no 18. gs.
Izcelsme
Spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām Kalifornijā pirmais cilvēks ienācis aptuveni pirms 10 000 gadu. Tie bija mednieki un sakņu, ogu un riekstu lasītāji (mednieku- vācēju sabiedrība), kuri apmetās nelielās grupās. Ļaudis nāca no dažādām vietām, tādējādi runājot dažādās valodās- “Algonkin” (no Ziemeļaustrum ASV), “Athabascan” (Rietumcentrālās Kanāda), “Hokan” (Great Plains valodu saime), “Shoshonen”(Acteki un Comanche), kā arī “Penutian” valodu saime, kurā tika iekļautas – Walla-walla, Nez Perce, Yakima, Chinook, Coos, Cayuse, Klamath, Modoc u.c. ciltis no Vašingtonas, Oregonas un Ziemeļkalifornijas apgabala. Centrālkalifornijā dzīvoja Ohlone, Miwok, Yokuts, Maidu, Wintun ciltis.
Tieši Miwoki un Ohlonu ciltis bija tās, kuras apdzīvoja teritoriju ap San Francisco līci. Miwoki dzīvoja vairāk prom no San Francisco uz Ziemeļaustrumiem (ap Josemītu teritoriju), bet Ohloni bija apmetušies teritorijā no tagadējās Monterejas līdz San Francisco.
Ohloni savu teritoriju, iespējams, sāka apdzīvot apmēram 4.5- 5 tūkstošiem gadu, kas ir krietni vēlāk nekā pirmā cilvēka parādīšanās Kalifornijā.
Stefans Povers (19. gs. Etnologs) izpētījis, ka Kalifornijā bijusas vairāk kā 100 vietējās valodas, turklāt 70 % no tām bija pilnīgi atšķirīgas, kā, piemēram angļu un ķīniešu valoda. Pat katrā spāņu misijas vietā bija sastopamas vairākas vietējās valodas, piemēram, Santa Clara (aptuveni 10 km attālumā no Sunnyvales) misijas vietā bijušas 20 valodas.
Ohlonu dzīvesveids bija kaut kas pa vidu starp mednieku- vācēju sabiedrību un klejotājiem. Ohloni ik pēc katras novāktās ražas, ik rudeni, devās uz jaunu mājvietu, lai tur dzīvotu līdz nākamaj ražas novākšanai. Iespējams tādēļ ohlonu mājas tik ļoti atšķīrās no citu indiāņu mājām, piemēram, ja parasti indiāņi dzīvoja koka/zaru būdās, tad ohloni dzīvoja salmu mājās, iespējams tādēļ, ka salmu būdas varēja uzbūvēt daudz ātrāk un vienkāršāk nekā zaru apmetnes. Arī laivas ohlonu indiāņiem atšķīrās no citiem indiāņiem, arī tās bija no salmiem.
Ohloni, atšķirībā no citām ciltīm, mācēja apstrādāt mālu, veidojot dažādus traukus un mazus māla dzīvnieciņus un pielūgsmes objektus, protams, ohloni, līdzīgi ka vairums indiānu, grozus veidoja arī no niedrēm, tos pinot.
San Francisco līča apkaimē regulāri bija sastopami aptuveni 30- 40 indiāņu ciemati un vēl daži atstati, mazāk apdzīvoti, apgabali.
Ohlones indiāņu dzīve īpaši ne ar ko neatšķīrās no citu cilšu indiāņu dzīves- bērni spēlējās, sievietes pina traukus un gatavoja ēst, bet vīri gādāja par pārtiku, parasti gāja medīt.
Ciemati parasti tika izveidoti tuvu kādam avotam vai citai ūdensņemšanas vietai. Parasti ciemata nostūrī bija zīļu maltuve, kurā parasti darbojās sievas un meitas. Maļot zīles sievietes mēdza dziedāt- gan kopā, gan pa vienai (unisonā).
Sievas mēdz ģērbties niedru vai briežādas svārkos un staigāt ar basām kājām. Viņu augumi bija dekorēti ar dažādām līnijām, punktiem un zīmēm. Kākaklarotas tika izvēlēti dažādi gliemežvāki un pērles.
Mājas ohloniem bija no salmiem, kuras ziemā samirka, tādēļ visi ciema laudis gaidīja ciema virsaiša, kurš parasti dzīvoja lielākajā ciema mājā, runu, kurā viņš paziņoja, ka ciemata iedzīvotājiem jāpārvācas tālāk, uz nākamo apmetnes vietu.
Vīri, ejot medīt, varēja medīt ļoti daudz dzīvnieku- kukaiņus, čūskas, , kurmjus, peles, zemes vāveres, koka žurkas (?), trušus, dažādus dziedātājputnus, briežus, aļņus, antilopes un daudzus citus. Vienīgie izņēmumi, kurus viņi nevarēja medīt bija- ērgļi, pūces, vardes, klijānus un kraukļus. Šim aizliegumam bija reliģisks iemesls.
Ģimene
Ohlonu ļaudis, no sava dzimšanas brīža līdz pat nāves brīdim, bija piederīgi savai ģimenei, klanam un ciltij. Nebija nekādu iespēju cilvēkam kļūt brīvam vai mainīt paaudzēm senus paradumus.
Sieviete, kura gaidīja bērnu, vienmēr ievēroja visus, jau paaudzēm zināmos, norādījumus. Tā, piemēram, pirms iemigšanas sieviete nedrīkstēja skatīties debesīs, tādējādi izvairoties no iespējas redzēt pūci, kas visnotaļ bija slikta zīme. Kā arī sieviete nedrīkstēja sevi savainot, sevi saskrāpēt, tādējādi pasargājot bērnu no traumām, arī zivis un sāli grūtniece nedrīkstēja lietot uzturā, jo ticēja, ka abi šie produkti izkropļoja gaidāmo bērnu. Sieviete pildīja šīs, no iepriekšējām paaudzēm mantotās, gudrības, ticot, ka tādējādi viņām piedzims viegli un mazi bērni, kas liecināja par veselu un laimīgu bērnu. Bet, ja ģimenē piedzima dvīņi, tad abi jaundzimušie tika nogalināti, jo dvīņi tika uzskatīti par nepilnību.
Ne tikai grūtniecēm bija jāievēro dažādi noteikumi, bet arī viņu vīriem. Tā, piemēram, vīri, kamēr sievas bija stāvoklī, nevarēja ēst gaļu un sāli, kā arī nedrīkstēja iet medībās un smēķēt tabaku.
Bērna dzemdībās klāt bija visas ciema sievietes- gan jaunas, gan vecas. Kad bērns bija piedzimis, nabassaiti parasti pārgrieza, ar uguns palīdzību, parasti to darīja bērna tēva tante.
Pēc bērna piedzimšanas, jaunā māte bērnu izrādīja visam ciemam un aplaistīja ar auksta ūdens šļakatām, kamēr bērna tēvs kurināja speciālu ugunskuru, lai bērnam pēc tam būtu kur sasildīties. Uguni tēvam bija jāuztur pirmās sešas līdz septiņas bērna dzīvības dienas.
Bērnam vārds tika dots tikai pēc 8- 10 mēnešiem, līdz tam tas tika saukts vienkārši par “mazuli”.
Kad mazulis bija sasniedzis 6 gadu vecumu, tas sāka palīdzēt vecākajiem brāliem un māsām, attiecīgi- puiši palīdzēja brāļiem medīt vāveres un trušus, bet meitenes, kopā ar māsām, devās uz mežiem lasīt dažādas meža ogas un saknes.
7-8 gadu vecumā bērni sāka apmeklēt “skolu”, iestādi, kurā bērni apguva vairāk par augiem, to vērībām un dzīvniekiem, kā arī izzināja savu ciltskoku, savus senčus. Skolā viņiem tika mācīts, ka savām tantēm vajag palīdzēt, bet onkuļiem pakļauties.
Pēc 8. dzimšanas dienas puikas un meitenes tika atšķirti, tie sāka mācīties atsevišķi cilvēka uzbūvi, attiecīgi pēc dzimuma, kopā vairs nespēlējās, kā arī pirtis sāka apmeklēt attiecīgi kopā ar vīriešiem vai sievietēm.
Puiši (8-14 gadi):
Puiši sāk apgūt prasmes, kas viņiem būs nepieciešamas kā vīriešiem, sāk intensīvāk domāt par medībām un ieroču lietošanu, kā arī sāk mācīties dažādus vīru rituālus (dažādas vīru dejas, kas jādara pirms, pēc medībām utml.) un valkāt vīru regālijas. Ap 14 gadu vecumu puisim ir jāiztur pārbaudījums, lai tiktu iecelts vīrieša kārtā. Rituāls- karsta pirts. Pēc tam, kad puisis ir kļuvis par vīru viņš var sāk domāt par laulībām.
Meitenes:
Meitenes arvien biežāk sāk palīdzēt mātei, māsām, tantēm un pārējām cilts sievietēm malt zīles, vākt dažādas saknes un augus, kā ari auklēt bērnus.
Kad meitenei sākas pirmās menstruācijas, tā uzturā nevar lietot ne gaļu, ne zivis, ne sāli, ne aukstu ūdeni. Meitene tiek aizsūtīta uz speciālu māju, kurā viņa uzturas viena pati, tomēr ik pa laikam ciemos atnāk kāda cilts sieviete. Pēc pirmās menstruālas dziesmas un dejas, meitene saprot, ka vais nekad nebūs maza meitene, bet gan pieaugusi sieviete. Pēc šī rituāla, meitene saņēma tetovējumu un ciema vecākās sievietes pakasīja jaunās sievietes seju, krūtis un plecus ar gabalu asa akmens un ierīvēja minētas vietas ar ogli. Kad rētas bija sadzijušas meitene varēja izvēlēties tās ietonēt- zilas, zaļas vai melnas. Pēc tam jaunā sieviete bija gatava ģimenes dzīvei.
Laulība
Rīts, kad līgavainis brauca derēt līgavu, sākās ar brokastīm, kuras obligati sastāvēja no žāvētas zivs, ozolzīļu putras un speciāli izlasītas gaļas. Kad līgavainis bija nokļuvis līdz iecerētās mājām notika tā saucamā līgavas izpirkšana un lielīšana, un derēšana, kā arī potenciālā jaunā pāra pirmā kopējā deja.
Kad līgavas vecāki bija devuši savu JĀ vārdu, tā tika aizvesta uz jaunajām mājām, līgavai līdzi ņemot visus viņas roku darbu izstrādājumus- grozus, kažokādu, pērļu un spalvu izstrādājumus, kurus veda kā dāvanas līgavaiņa ģimenei. Izstrādājumus līgavaiņa ģimene skatīja un vērtēja ar ļoti kritisku aci, lai saprastu vai jaunā sieva būs gana laba. Kad līgavaiņa ģimene bija devusi savu galavārdu, līgavas ģimene uzsāka ātru gatavošanos ceremonijai, kurai bija jānotiek pēc pāris dienām. Kamēr meitenes ģimene gatavojās lielajam notikumam, tikām par jaunā pāra attiecībām uzzināja viss ciems, tie neslēpa savus nodomus, visur pa ciemu staigāja kopā, runājās ar vecākiem ciema iedzīvotājiem, čubinājās un smējās.
Uz kāzu svinībām tika saaicinātas visas svarīgās ciema ģimenes, piemēram, ciema vadoņa ģimene, reizēm arī viesi tika aicināti no blakus ciemiem, īpaši tad, ja līgava bija no blakus ciema.
Kāzu ceremonijas ietvaros jaunais pāris kopā devās uz pirti un pēc tam uz ilgu laiku pazuda vītolkoku biezoknī. Kad jaunais pāris izlīda no biezokņa, visi zināja, ka ceremonija ir noslēgusies- jaunais vīrs bija saskrāpēts, bet sieva bezgala priecīga.
Nākamos pāris mēnešus jaunais pāris pavadīja pie sievas vecākiem, kur jaunais vīrs medīja, zvejoja un ģērāja ādu.
Ohlonu vīrieši bieži vien izvēlējās sev arī otro sievu un abas sievas dzīvoja zem viena jumta. Obligāti divas sievas bija jāizvēlas ciema virsaitim un tiem vīriem, kuru pirmās sievas nebija spējīgas iznēsāt bērnus. Loti reti, bija gadījumi, kad jaunā sieva bija pirmas sievas māsa vai kāda cita radiniece.
Ohloni bija ļoti fleksibli, viņiem nebija problēmu pieņemt arī homoseksualitāti, tā, piemēram, ir bijuši ciemi, kuros ir vairāk kā trīs homoseksuālu pāru, savās piezīmēs raksta ohlonu laikabiedri no Eiropas. Varbūt tādēļ San Francisco ir homoseksuālu cilvēku paradīze. 🙂
Nāve
Nāve ohlonu tautai bija neizmērojamas skumjas, kad cilvēks beidza elpot, tad viss ciemats sāka sērot- raudot un šņukstot. Skumjošā atraitne gāja cauri ciemam raudādama vaimanādama, līdz atraitnes seja tika notriepta ar pelniem un piķi.
Aizgājēja draugi un radi bija tie, kuri sakūra bēru sārtu. Pārējie ciemata ļaudis aizvēra aizgājēja acis un viņa ķermeni apbēra ar spalvām, ziediem un pērlēm. Pēc ķermeņa apbēršanas, mirušā ceļi tika izkustināti līdz zodam, bet rokas tika izvingrinātas, aizsniedzot mirušā vaigus.
Pēc tam mirušais tika ietīts palagā un likts uz sārta. Nonākot mirušajam uz sārta, ciema iedzīvotāji saplēsa, deformēja un visādi citādi iznīcināja visu, kas reiz piederējis mirušajam,- deju regālijas, bultas, ādas, apģērbus un visu, visu pārējo- un lika pie mirušā sārtā. Atraite, pēc tam, kad mirušais bija ielikts sārtā, skrāpēja savu seju un krūtis, līdz tās sāka asiņot, tādējādi izrādot ceiņu aizgājējam. Tikām pārējie ciema iedzīvotāji sēroja par aizgājēju, dejojot ap sārtu bēru deju. Pēc mirušā ķermeņa sadegšanas sārtā, ļaudis sāka izklīst, bieži vien mirušā māja tika nodedzināta, jo ohloni ticēja, ka īsu brīdi pēc nāves, cilvēka spoks klejo pa ciematu, tādējādi izraisot šausmas visiem iedzīvotājiem, īpaši bīstams šis laiks bija aizgājēja ģimenei, kura nebija pasargāta no dažādām briesmām.
Daudzi ohloni ticēja, ka rietumos pie okeāna ir mirušo sala, kurā nonāk mirušais, lai pēcāk atgrieztos atpakaļ uz zemes, iemiesojies jaunā ķermenī.
18.gs. vidus- mūsdienas
18. gs. 3. dekāde bija laiks, kad Ohlonu cilšu apkaimēs parādījās vīri garos pelēkos mēteļos un melnās ādas vestēs, apdarinātas ar metālu. Viņu acu, matu un ādas krāsa bija neparastā krāsā, tādā, kādu ohlonu indiāņi vēl nebija redzējuši. Tie bija spāņu misionāri, franciskāņu mūki.
Līdz ar spāņu misionāru parādīšanos, indiāņi iepazina arvien jaunus priekšmetus, kuriem bija neparastas formas, tekstūra un krāsa.
Laikposmā no 1770.- 1797. gadam Ohlonu teritorijās jau bija izveidotas sešas spānu misijas vietas. Pirmie, kuri tika kristīti bija indiāņu cilšu vadoņi, ar cerību, ka viņu piemēram sekos parējā cilts. Nokristīto indiānu skaits ātri vien pieauga, drīz vien sasniedzot vairāk kā tūkstoti kristīgo indiāņu, katrā Ohlonu misijas vietā. Savukārt tie indiāņi, kuri nevēlējās pakļauties iebraucēju likumiem, proti, kristīties, tie tika iekalti važās un sisti ar pātagām.
Drīz vien ohloni izdzirdēja Junipera Serras (Junipero Serra) vārdu, kurš kļuva par pirmo Kalifornijas “prezidentu” (galvenais misionārs). Serras zīmējums parasti bija katrā misijas vietā virs kanceles, attēlots ar lielu krustu rokās, tādējādi simbolizējot kristietību.
10 gadus pēc spāņu ienākšanas indiāņu teritorijā, vietējie jau bija paspējuši pieņemt svešās paražas un eiropiešu dzīvi. Ap galveno misijas vietu- baznīcu- tika uzceltas mazas mājiņas, kurās mitinājās indāņi. Un ik svētdienu baznīca zvanīja zvanus, tādējādi gaidot uz dievkalpojumu kristītos indiāņus. Kā arī jau pirmo 10 gadu laikā bija mainījušās visas indiāņu nodarbes, proti, tie vairs tik daudz nemakšķerēja zivis, nemedīja meža zvērus, nevāca meža veltes, bet gan bija sākuši audzēt olīves, vīnogas (gatavoja arī vīnu), vārīja ziepes un veidoja ķieģeļus lai pēcāk varētu būvēt spāņu misionāriem mājas.
Spāņu uzspiestais režīms indiāņiem izrādījās gana liels pārbaudījums, jo spāņi ieveda jaunas slimības- masalas, cūciņas, bakas, sifiliss un gripa- ar kurām indiāņi nespēja cīnīies, tādējādi pakļaujot sevi nāves briesmām. Tā, piemēram, San Francisco Doloresas misijā, 1806. gadā, no masalām mira vairāk nekā 300 cilvēku (aptuvenais iedzīvotāju skaits 1000), bet piedzima tikai 23 bērni. Daudzi indiāņi mira arī nepierastā ēdiena dēļ, jo tie vairs neēda sev tik labi zināmās meža velšu saknes, riekstus vai zīles, bet gan bija jāmāk pārtikt no spāņu ēdieniem.
Laikposmā no 1770. – 1834. gadam ohlonu ciltis bija gandrīz pilnībā zaudējušas visas sentēvu paražas, tika sajauktas dažādas kultūras, rituāli un dejas. Vietējās valodas bija gandrīz zudušas.
Ap 1820. gadu, kad spāņu ietekme mazinājās, daži indiāņi vēl atsāka dzīvot agrāko dzīvesveidu, mēģinot saglābt to,kas vēl glābjams. Daudzi spāņu misionāri pameta Kaliforniju.
Līdz ar angļu ienākšanu Kalifornijā, ļaunums tikai pieauga. Angļi sāka slepkavot tūkstošiem Kalifornijas indiāņu, tādēl ari 19. gs. vidus tiek uzskatīts par vienu no asiņainākajiem vēstures posmiem Amerikas vēsturē.
Ap 1860. gadu visi Līča apvidus (Bay area) indiāņi dzīvoja vienkopus mazā – getto tipa- ciematiņā. Tomēr ohloni nespēja pretoties angloamerikāņu populācijas straujajam pieaugumam, kā rezultātā indiāņi tika izspiesti no sava mazā ciematiņa, kā arī indiāņi nespēja noturēt savas tīrās indiāņu asinis, proti, indiāņi sajaucās ar angloamerikāņiem, tādējādi pakļaujot savas ciltis iznīcībai.
Yosemite
Josemīti ir viens no ASV Nacionālajiem parkiem, kas atrodas Centrālkalifornijā, nedaudz uz štata austrumiem, tādējādi iekļaujoties Sierra kalnu rietumu nogāzē. Jau izsenis šo vietu apdzīvoja Amerikas pamatiedzīvotāji- indiāņi (Miwoki cilts). Pirmo reizi eiropieši šajā vietā parādījās ap 1850. gadu, tiesa tas ir stāsts ar skumīgām beigām, jo nākamo aptuveni 50 gadu laikā Yosemite teritoriju apdzīvotie indiāņi tika izkauti un izdzīti no mājām.
Parks ir ļoti populārs tūrisma objekts, par to liecina fakts, ka gada laikā parku apmeklē vairāk kā 3.5 miljoni tūristu.
Sākotnēji Josemītu ieleja tika saukta par awahni, kas nozīmē vieta ar platu muti. Tas tādēļ, ka ielejas formas atgādinot plati atvērtu muti. Vēlāk ieleja tika pārdēvēta par Yosemītu ieleju, kas tulkojumā nozīmē “vieta, kur dzīvo slepkavas”, tas tādēļ, ka Yosemite ielejas pamatiedzīvotāji bija izveicīgāki un stiprāki par kaimiņos esošo cilšu indiāņiem, iespējams tieši kaimiņciltis ieleju nosaukuši par “Yosemite valley”.
Miwoki cilts
Miwoki, citreiz arī kā “Miwuki” vai “Me-Wuk”, tulkojuma nozīmē “cilvēks” vai “indiāņu cilvēks”.
Miwoki cilts Yosemītu ielejā dzīvoja vismaz 4000 gadus, pirms ielejā parādījās “baltie” cilvēki.
Zelta drudža laikā (ap 1849. gadu) Sierra kalnos apmetās tūkstošiem neindiāņu cilvēku, kuri uzsāka konfliktus ar vietējiem iedzīvotājiem, kā rezultātā tika noslepkavoti un badā nomērdēti neskaitāmi daudz indiāņu.
Pirmais ne indiāņu bataljons, Yosemītu ielejā, tika noformēts 1851. gadā un tika dēvēts par Mariposas bataljonu, kā rezultātā, līdzīgi kā citur Sierra kalnos, arī šeit, no bataljona darbībām, cieta vietējie indiāņi. Pēc bataljona izveides indiāņiem nācās pieņemt iebrucēju dzīvesstilu, pieņemot iebrucēju apģērbu, ēdienu un lielā mērā arī saimniekošanas stilu.
1920-to gadu beigās vairs tikai neliela daļa cilvēku runāja miwoki valodā, pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis, valodu parasti lietojot bērēs vai kādās citās lielās sanākšanas reizēs.
1969. gadā Yosemītu ielejas indiāņi tika padzīti no savām mājām, kuri apmetās uz dzīvi netālajos ciematiņos- Mariposas apkaimē (vēl 1990. gadā tur dzīvoja ~ 400 cilvēku, kuri sevi uzskatīja par indiāņiem) un Tuolumnes (Tuolumne) apkaimē (~ 500 cilvēku (1990.g.)) Savukārt, 1990-tajos gados tekoši miwoki valodā runāja vairs tikai seši cilvēki.
Viena no Miwoki valodas beidzamajām nesējām un valodas saglabātāja, arī nedaudz rakstiska veidā, ir Izabella Hovarda Jimenez (Isabelle Howard Jimenez) (1926- 1996). Viņas pirmā valoda bija tieši miwoki valoda, jo viņas tēvs bija cilts vadonis un uzskatīja, ka ģimenē visiem ir jārunā miwoki valodā. Tikai vēlāk Izabella iemācījās angļu valodu. Savu dzimto valodu viņa mēģināja kaut mazliet atdzīvināt un saglabāt visu mūžu, līdz pat savai nāves dienai 1996. gadā.
Muzejs
Ielejas centrālajā daļā ir iespēja apskatīt indiāņu muzeju un rekonstruētu Miwoki cilts dzīvojamo platību, kurā ir apskatāma ceremonijas māja (baznīca), sviedru māja (pirts), šefa (cilts vadoņa) māja, zīļu glabātuve un vienkāršās tautas mājas.
Ceremoniju māja
Ceremoniju māja (Miwoki:haŋŋi) bija centrālā vieta ciematiņā, tajā notika reliģiskas aktivitātes, Celtne norādīja uz bagātību ciematā. Pēc neindiāņu iebrukumiem šīs ēkas jumts tika veidots kā koka jumts, bet pirms tam ēka tika apsegta ar augsni.
Sviedru māja
Sviedru māja (eng: sweathouse, miwoki: capy, tcapu’ya) tika sasildīta, dedzinot ozolkoka malku. Ēka tika izmantota dziedinošos nolūkos un pirms došanās medībās.
Zīļu glabātuve (miwoki: chakka)
Melnās ozolu zīles bija viens no populārākajiem indiāņu ēdieniem, līdz ar to rudenī savāktās zīles tika rūpīgi glabātas, speciāli zīlēm paredzētās glabātuvēs.
Cilts vadoņa māja
Cilts vadoņa māja (miwoki: hayaapoy ‘ uuchu, hayaapo koca) parasti bija lielākā māja ciematā. Bieži cilts vadonis savā mājā rīkoja dažādus pasākumus- vakariņas vai citus notikumus, uz kuriem tika aicināti vietējie ciemata ļaudis.
Bark house (miwoki: ‘umuucha)
Mājas vienkāršajiem cilts ļaudīm, kas tika veidotas no ciedras dēļiem un sastiprinātas ar ciedras mizu.
Kāpiens Josemītu ūdenskritumā
Josemītu ūdenskritums ir augstākais ūdenskritums Ziemeļamerikā un 50. augstākais pasaulē, tā kopgarums, vertikāli uz augšu, ir aptuveni 740m. Ūdenskritums sastāv no diviem ūdenskritumiem- augšējā (436m) un apakšējā un vidus kaskādes.
Tas bija jauks otrdienas rīts, kad nolēmām: “Šodien kāpsim pa kalnu taku, lai tiktu līdz augšējā ūdenskrituma augšai”. Domāts darīts. Kamēr sataisījāmies, izbraucām no savas viesnīcas, veicām vienas stundas garu braucienu līdz pašai ielejai, pulkstens jau rādīja nedaudz pēc 09:00. Novērtēdami kādi ielejā ir laikapstākļi, devāmies kalna takas virzienā, secinot, ka tie nebūs vien nieka 800 m, kas būs jāveic, lai tiktu augšup, jo trases sākums nezkādēļ sākas tur, kur it nemaz nav nojausmas, ka kaut kur tuvumā ir kāds ūdenskritums.
Tūrisma bukletos jau bijām lasījuši, lai kāptu takā vajag ieplānot gana daudz laika, vidēji 6-8h. Apbruņojušies ar pacietību, spēkiem, drēbēm (ja nu laikapstākļi mazliet augstāk pamainās) un pārtiku, devāmies ceļā. Jau pie takas sākuma saprotam, ka nebūsim vieni paši. Šī taka ir viena no apmeklētākajām trasēm visā parkā, par to liecina ne tikai satiktie tūristi, bet arī statistika. Ik dienas, pavasara-vasaras sezonā, pa sarežģīto kalna taku uzkāpj simtiem cilvēku.
Uzsākot pārgājienu nolemjam, ka īpaši nesteigsimies, taupīsim spēkus, lai tiktu līdz augšai un, ja gadījumā saprotam, ka nav spēka, ejam atpakaļ. 🙂
Pirmais mērķis- “Kolumbijas klints”- bija jāsasniedz noteikti, jo tas atradās tikai aptuveni 1.2 jūdžu augstumā, bet taka jau neveda taisni uz augšu, tā meta likumus- te uz vienu, te otru pusi. Uzkāpjot līdz pirmajam skata punktam- “Kolumbijas klintij”- jau liekas skati tik skaisti, visu var redzēt, liekas kā no putna lidojuma. Trase arī nelikās diez ko grūta, jo saulīte vēl nebija gana silta, koki deva patīkamu veldzi un ēnu. Priecīgi, ka esam pirmo minimumu veikuši, nolemjam kāpt tālāk, paveramies uz augšu un secinam, ka tagad tik sāksies. Koki sāk pazust no takas, paliek, šaura, plika taciņa, bez norobežojumiem, bez ēnas un saulīte arī pakāpusies augstāk, līdz ar to arī kļuvusi siltāka un spožāka, bez saulesbrillēm nu nekādi. Kāpjam tālāk.
Trasē sāk parādīties arvien vairāk cilvēku- gan jauni, gan veci- visi apņēmības pilni uzkāpt TUR augšā. Viena daļa kāpēju izskatās profesionāli, par to liecina viņu profesionālais apģērbs, nevis parastās ielas drēbas, inventārs un sejā iezīmētie vaibsti.
Ejot tālāk pa taku, rodas nepatīkams pārsteigums- tik cik augstu bijām pirmit uzkāpuši, tik zemu mēs kāpjam zemē. 😦 Turklāt uz trases parādās smalks grants segums, kas pie neapdomīgām vai ļoti straujām kustībām var likt kājām slīdēt, bet slīdēt negribas, jo kā jau teicu- nožogojuma nav, ir tikai aiza. Lai trase būtu ievērojami sarežģītāka un bailīgāka, ik pa gabaliņam ir jāpārvar kāds ūdens šķērslis, te tērcīte, te avotiņš, te neliels, bet slidens ūdenskritumiņš. Brīžam taka pārvēršas nelielā kalna upītē. Ar sausām kājām nu nekādi cauri netikt.
Pamazām skaisti ierīkotā taciņa sāk pārvērsties līdz nepazīšanai, tā kļūst akmeņaināka un par takas esamību var tikai nojaust. Vietām jākāpj četrrāpus, lai tiktu uz priekšu. Trasē esošie ļaudis jau pamazām sāk kāļut kā ģimenes locekļi. Ēnainās vietās parādās sniegs, kurš aizsedzis īsto takas daļu un nu jāmeklē apvadceļš. Uz sniega kāpt nedaudz baisi, jo var redzēt, ka viņš nav dziļš, bet viņš tur ir, bet, kas slēpjas zem sniega? Negribas pārbaudīt.
Taka nepārtraukti met līkumus un, paskatoties uz augšu, pat neizskatās, ka kaut kur TUR var iet taka, acis redz tikai gludu klinti, bet tomēr taka, kā čūska, kaut kur izlien.
Kādu gabalu no virsotne man uznāk pilnīgs besis, liekas, ka galva sāk griezties, skābeklis sāk pietrūkt, viss ir slikti, labi, ka sniegs gar malām stiepjas, tad vismaz var paņēmt piku un uzlikt galvā (vairs neinteresē cik tas sniegs ir tīrs/netīrs), lai tā pika kūst un galvai kļūst vēsāk. Ūdens iet uz beigām. Visas normālās ēnas vietas takas biedri jau aizņēmuši. Saku: “VISS! Man pietiek”. Bet iekšā spītības velniņš vēl nav izdedzis, viņš vēl cīnās. Tomēr ar asarām acīs tiek pieņemts smags lēmums- KAPITULĒSIM (lai gan līdz augšai vairs kādas dažas (ne divas) deviņstāvenes palikušas). Paejam pāris metrus uz leju, satiekam trases biedru, kurš mūs atpazina. Paskatījās dziļi uz mums un spļāva ārā: “Nav jau vairs tālu, ja jau tik tālu tikāt, tad vēl mazliet un viss būs oki”. Mēs viņam noticējām, apgriezāmies un turpinājām ceļu augšup, iepriekš uzvelkot plānākas drēbes. Ceļš augšup turpinājās vēl vismaz stundu, sniegs vairs nebija tikai vietām, bet nu jau ar parastajiem ielas apaviem slidinājāmies pa sniega trasi. Uzkāpjot kalna virsotnē, nemanot saskrien asaras acīs, par to, ka savu cīņu es izcīnīju, pasakoties takas biedriem. Skati dievīgi. Safotografējamies pasēžam un “pameditējam” :), iekožam un jau dodamies lejup, jo pulkstens jau rāda 15:00, vēl jātiek lejā un jāaizbrauc 4h uz mājām.
Kāpiens lejup jau liekas viegls un gana ātrs, ar dažām grūtām vietiņām. Tur, kur iepriekš likās, ka esam gana augstu, vairs nekas augsts nelikās, jo bija ar ko salīdzināt. Laimīgi nokāpuši lejā, plkst. 16:30, varam sagatavoties mājāsbrauciena maratonam. Priecīgi, ka sveiki un veseli esam tikuši gan augšā, gan lejā, skatījuši pasauli no augšas un izcīnījuši cīņu ar sevi, dodamies mājās.
vairāk bildes: – http://picasaweb.google.com/meldra.atteka
San Juan Bautista mission
Kādā jaukā otrdienas dienā, kamēr vīrs strādā, sadomāju mazliet izklaidēties un atsaukties biedru aicinājumam doties uz spāņu misijas vietu netālu no Gilrojas, apmēram 70 km no Sunnyvales dienvidu virzienā.
Kalifornijā pavisam bijušas 21 šāda misija vieta, jau sākot no San Diego (San Diego Alcala- 1769. gads) līdz pat Sonamo (San Francisco Solano- 1823. gads). Misijas kopgarums bija 849 km, tātad gandrīz visai Kalifornijai cauri stiepās spāņu misijas vietas, kas tika atklātas viena pēc otras. Visas misijas vietas tika savienotas ar slaveno El Camino Real (karaliskais ceļš). Šeit El Camino ir vien neliels lauku ceļš, bet ejot pa šo ceļu taisni uz priekšu, varam nokļūt pašā San Francisco. Pakāpeniski ceļš pārtop par normālu vairākjoslu ielu.
San Juan Bautista misijas vieta tika atklāta 1797. gada 24. jūnijā. Savulaik misijas vietas mērķis bija pakļaut vietējos iedzīvotājus (indiāņus), iemācīt tiem saimniekot un dzīvot kā to darīja eiropieši (spāņi) un pakļaut kristietībai, tiesa ne vienmēr vardarbīgā ceļā. Šajā apgabalā dzīvoja Mutsunu (Mutsun) indiāņu cilts.
Spāņi un indiāņi dzīvoja līdzās bez lielām problēmām, kopā saimniekoja un spāņu mācītājs (Pedro Estévan Tápis), misijas vadītājs, kuram ļoti patika mūzika, mācīja vietējos dziedāt, izveidojot indiāņu zēnu kori, tādējādi misija ieguva sev otru neoficiālo nosaukumu “Misija, kura dzied”. 
Pavisam, šajā misijas vietā, tika kristīti vairāk kā 4000 indiāņu. Tomēr misijas teritoriju piemeklēja nelaimes, proti, zemestrīces, kuras pastāvīgi šeit plosījušās jau no pašiem misijas pirmsākumiem. Šobrīd no visas misijas teritorijas vien saglabājusies viena neliela daļa- dažas celtnes, tai skaitā arī baznīca un iekšdārzi, kurus aprūpēja vietējās indiāņu sievietes.
Pēdējā apmetnes indiāniete nomira 1930. gadā.
Alfrēda Hičkoka cienītājiem patiks fakts, ka šajā vietā, pie lielajiem baznīcu zvaniem, savlaik (1958) tika uzņemtas epizodes Alfrēda Hičkoka filmai “Vertigo”.
vairāk bildes: https://picasaweb.google.com/meldra.atteka/SanJuanBautistaMission#
LV karogs
To, ka esam ASV gaidīti cilvēki, to jau es tā kā zināju, bet nu šis jau ir vispār kronis visam (šī vārda labajā nozīmē). Jau no 5dienas pie mūsu apartamentiem karoga mastā ir izkārts Latvijas karogs (tik mazliet proporcijas nepareizās, baltā krāsa ir platāka, BET tas nav arī Austrijas karogs, jo sarkanais ir karmīnsarkans).
Tagad tik atklāts ir jautājums vai tas ir Valda Zatlera vizītei ASV par godu (viņš šonedēļ viesojas kaut kur ASV), mums par godu 🙂 vai vienkārši tas ir apartamentu karogs;)
skatīt bildes 🙂
Mount Diablo_12_03_2011
Marta vidus, saulīte silda, mazliet uzpūš maigs vējiņš un mēs esam gatavi doties ceļā. Mazliet vairāk kā stundas attālumā, braucot uz Sacramento pusi, atrodas Mount Diablo (Velna kalns), kurš šoreiz mums ir apskates mērķis, un ne tikai apskates, bet arī gribas papraktizēt zālē iegūtās zināšanas, respektīvi- pakāpelēt pa klinti. 🙂
Ceļš paiet ātri un nemanot, tuvojoties mērķim, sāk parādīties vēl kalnaināki apvidi un ceļi paliek šaurāki un līkumaināki, kas ved augšup kalnā.
Sasnieguši mērķi- klinti-, varam doties iekarot virsotnes, iepriekš grupu sadalot divās daļās: 1) klinšu kāpēji un 2) bērnu pieskatītāji. (Nākamreiz noteikti pamainīsimies 🙂 ).
Lai sāktu kāpt klintīs, protams, iepriekš ir jāsagatavojas. Jau no mājām bijām paņēmuši līdzi savas sistēmas un klinšu kurpes, bet kāds cits klinšu kāpšanas maniaks (protams, šī vārda vislabākajā nozīmē) bija paņēmis līdzi visus pārējos pričendāļus- dažāda garuma un resnuma virves, karabīnes un dažādus citas lietiņas, kuru nosaukumus es vēl tikai mācos 🙂
Viss sākās ar pareizās vietas izvēli, jo pa pilnīgi gludu sienu uzkāpt ir grūti 🙂 Virvi piestiprinājām ar karabīnēm uz samēra vieglas klints (kā to bija norādījusi speciāla klinšu kāpšanas grāmata) 5.6, piebildīšu, ka zālē es biju uzkāpusi pa 5.9.
Maza atkāpe saistībā ar klinšu sienu numerāciju. Klinšu sienas tiek iedalītas no 5.3, kas ir normālas trepes. Kad jautaju, kas ir 5.1, tad man atbildēja, ka takas jau neviens neiedala. Līdz cik aiziet šie skaitļi? To neviens vēl nezina. Sākotnēji tas viss vilkās līdz 5.10, bet, tad pienāca brīdis, kad cilvēki sāka attīstīties tik tālu, ka 5. 10 bija pārvarēt tīrais nieks 🙂 un, tad sākās brīnumi, 5.10.a, 5.10.b … Bet pirmais skaitlis nekad nemainās, tas vienmēr ir un būs 5-ci. Šobrīd ir redzētas sienas ar 5.13. c, bet tie noteikti nav griesti.
Atgriežoties pie kāpšanas. Kamēr bijām izraudzījuši pareizo sienu, tikām visi jau mutiski bija uzkāpuši kādas reizes 10 :), bet, kad pienāca patiesības mirklis- praktiskā kāpšana, tad vairs tik viegli viss nelikās. Kāpšanas faktu apgrūtināja, tas, ka klints bija no smilšakmens, kas nozīmē, ka viņa “mazliet” slīdēja, un ne jau mēs pirmie pa šo sienu kāpām, tātad- siena jau bija palietota, visi labie roku āķi un kāju skaldnes bija smuki nolietotas. 🙂 Bet tas mūsu drosmi un apņēmību neapturēja, mēs braši devāmies iekarot klints virsotni. Tiesa, šķiet, ka pašu klints virsotni varbūt sasniedza vien kādi 3 cilvēki, kuri tad tālāk devās uz otro klinti, kura tika iedalīta apmēram 5.8 kategorijā.
Pēc pamatīgās nopūles, mēģināt pakāpt kaut nedaudz augstāk par zemi (tas tiešām prasa pamatīgu piepūli), devāmies uz zaļākiem medību laukiem, kur ieturējām pikniku. Ēstgriba bija pamatīga, jo kādas 3h svaigā gaisā, intensīvi/ mazāk intensīvi kāpjot, tomēr tiek patērēta enerģija gana daudz.
Laimīgi paēduši devāmies vēl augstāk kalnos, šoreiz ar mašīnām, lai apskatītu iespaidīgo skatu, ko solīja tūrisma bukleti. No Mount Diablo virsotnes varot redzēt otro pasaulē tālāko skatu, bet, kas to zina kādā kategorijā. Domāju, ka tādas pasaulē tālāk redzamās virsotnes ir vairāk kā viena :).
Kopumā ņemot, šis bija interesants ceļojums, kurā kārtējo reizi atkal kaut ko iemācījāmies vai sapratām, ka vēl daudz jātrenējas zālē, jāapgūst dažādas tehnikas, lai dabā esošajās klintīs būtu vieglāk uzkāpt. 🙂 PALDIES DOMUBIEDRIEM vai pareizāk sakot tiem, kuri pamudināja pamēģināt kāpt klintīs :).
P.S. Bet, kad atgriezīsimies Latvijā, noteikti varēsim kāpt ziemā uz jumtiem un tīrīt no tiem sniegu un labot elektrības padeves vietas, jo astoņnieka un dubultā “x” mezglus mēs būsim iemācījušies sasiet, kā arī nolaisties no virsotnes ar virves palīdzību un otra cilvēka drošināšanu esam jau apguvuši. 🙂
San Jose Sharks- Colorado Avalanche
2011. gada 1. marts bija tā diena, kad beidzot devāmies uz LIELO hokeju. Protams, braucām uz San Jose Sharks spēli.
Tīšī vai netīši izvēlējāmies braukt uz San Jose Sharks un Colorado Avalanche spēli. Savlaik abās šajās komandās ir spēlējuši latvieši (Irbe iekš Sharks, bet Ozoliņš spēlējis abās šajās komandās). Tā kā abas, savā ziņā, varējām uzskatīt par savējām komandām, bet tomēr līdzi jutām mājiniekiem- San Jose Sharks. Domāju, ja būtu bijis citādi, tad mūs apkārtējie apēstu bez sāls.:)
HP Pavilions
Hokeja mačs notika ietilpīgajā HP pavilionā. Tāda palielāka Arēna “Rīga”, arī ar transformējamu skatuvi.
Jau 20. gs. 80-tajos gados pavīdēja doma par arēnas celtniecību, tomēr celtniecība tika uzsākta 1991. gadā. 1993. gadā tika vērtas jaunās arēnas durvis un līdz 2001. gadam tā tika dēvēta par “San Jose Arena”, pēc tam tās nosaukums tika nomainīts “Compaq Center at San Jose”, bet 2007. gadā, pēc kārtējās īpašnieku maiņas, arēna tika pārdēvēta par “HP Pavilion”.
Jau pašā sākumā, arēnā savu mājvietu atrada NHL klubs “San Jose Sharks”, bet vēlāk arēnā apmetās arī “San Jose SaberCats” komanda (iekštelpu amerikāņu futbola komanda), kā arī arēnā notiek “SAP Open” (gadskārtējais vīriešu tenisa turnīrs). Protams, arēnā notiek arī basketbola mači, koncerti, izrādes… viss, kas var notikt arēnās. 🙂
Salīdzinošie skaitļi: (HP Pavilion- Arēna “Rīga”):
Hokejs- HP Pavilions- 17.562 ļautiņi ; Arēna “Rīga”- 10.300 ļautiņi
Basketbols- HP Pavilions- 18.549 ļautiņi; Arēna “Rīga”- 11.200 ļautiņi
San Jose Sharks
NHL klubs “San Jose Sharks” tika dibināts 1991. gadā. Šogad klubs atzīmē savu 20-to gadadienu, ko varēja just arī skatoties hokeju (reklāmas pauzēs par 20. gadadienu vien runāja).
Pirmos divus gadus klubs par savu mājvietu bija izraudzījies “Govju pili” (Cow palace) iekš Daly pilsētas (Daly city). 1993. gadā komanda pārcēlās uz San Jose un tur atrodas joprojām.
Mūsējie.
Artūrs Irbe komandā spēlēja no 1991- 1996. gadam. Savukārt Sandis Ozoliņš komandā nospēlēja 3 sezonas (no 1992. gada), bet 1995. gadā viņš nonāca citā NHL komandā, proti, “Colorado Avalanche”, kurā nospēlēja 5 sezonas un tās sastāvā ieguva arī Stenlija kausu.
Spēle
Uz spēli nolēmām doties savlaicīgi, lai viss būtu kārtībā, lai vietas mēs atrastu laicīgi un iejustos atmosfērā. Ieejot lielajā, bet tajā brīdī vēl pustukšajā arēnā, sapratu, ka tā ir gana liela un pat apraudājos aiz tā cik varena tā izskatījās. Kā beigās izrādās, tā ir tikai apmēram uz pusi lielāka kā arēna “Rīga”.
Skatoties uz hokeja laukumu, tas izskatījās nedaudz savādāks nekā pierasts Latvijā. Izskatījās, ka tas ir garāks, bet reizē arī šaurāks, nezinu vai tā tas bija dzīvē. Nav ne jausmas par patiesajiem apmēriem.
Spēlei sākoties, mājinieku komanda, arēnā ieslidoja caur milzu haizivi (shark), no kuras mutuļoja dūmi, cerējām jau, ka haizivs laidīs arī uguņus, bet šoreiz bija jāiztiek tikai ar dūmiem.
Pārsteigums Nr.1.
Ja Rīgā pierasts, ka visi hokejā dzer alu, ĻŌTI DAUDZ DZER ALU, tad šeit varbūt kāds kaut kur iemalkoja kādu alus kausiņu (vienīgi varbūt es nebiju tajā vietā, kur dzēra visvairāk alu :D). Bet ko gan amerikāņi varēja daudz darīt? Protams, ĒST. Tas nu gan, vismaz no mana skatu punkta tā izskatījās, ka cilvēki ir atnākuši paēst un ne to veselīgāko pārtiku. Arēna smaržoja pēc ceptiem hotdogiem un čorts viņ zin kā.
Pārsteigums Nr.2.
Ja Rīgā pierasts, ka hokejs ir kā mežs, visi iet un izbļaustās, svilpj un atbalsta savējos, tad šeit tas viss notiek ĻŌŌŌŌTI lielā KLUSUMĀ, pat var dzirdēt ledus švikstoņu un nūju saskaršanos. Es jutos kā viena no dedzīgākajām līdzjutējām. 😀
Cilvēki vienkārši sēž un skatās, kā teātri, varbūt nedaudz kādas emocijas, bet tik nedaudz bīstamās situācijās pie vārtiem, un vairāk par vēēēēē vai jēēēē neviens neizdvesa. Tik pašās spēles beigās, kad komandas jau bija sagatavojušās “bullīšiem”, līdzjutēji mazliet atdzīvojās, bet atkal tikai NELIELA daļa līdzjutēju nespēja nosēdēt un stāvēja kājās, lai vieglāk paārdīties (es biju viens no tiem retajiem līdzjutējiem :p ).
Vēl varu piebilst, ka līdzjutēji nedaudz iebļāvās brīdī, kad sāka spēlēt kāda mūzika, bet vairāk par 3 bļāvieniem neviens nebļāva. Kā arī brīdī, kad uz ekrāna parādījās uzraksts “Taisi troksni”, kaut kas mazliet notika. Un vēl- novēroju, ka publikā bija speciāls San Jose Sharks talismans, kurš kurināja publiku paceļot plāksni “Let’s go Sharks” (Uz priekšu haizivis). Rīgā, šķiet ko tādu novērot nav iespējams…. :))
Spēles gaita
Spēle ļoti ilgi, pirmos divus periodus, bija visai vienveidīga, rezultāts 0:0. Daži noraidījumi, vienreiz pat izskatījās, ka tūlīt, tūlīt sāksies kautiņš, bet tiesneši laikus iejaucās. 3. perioda sākumā, kad Sharks bija mazākumā, pretinieku komanda iesita pirmos vārtus. Tas nedaudz sadragāja līdzjutējus. Un, brīdī, kad līdz spēles beigām bija palikušas vien nieka 5 minūtes, Sharks atriebās Colorado komandai un izlīdzināja rezultātu (1:1), rezultāts tika noturēts līdz pamatlaika beigām, kā arī nekas nemainījās papildlaika 5 minūtēs. Tad nu bija kārta “bullīšiem”, kuros vienus vārtus guva San Jose Sharks, bet Colorado Avalanche šoreiz palika zaudētāju lomā….
Beigas
Pēc spēles mums gandrīz vai nācās palikt San Jose, jo mazais tramvajiņš, ar kuru braucām turp, bija pateicis ar labu nakti, bet līdz vilcienam bija palikušas vien 10 minūtes. Bet mēs, lieli sprinteri būdami :D, paspējām gan biļetes nopirkt, gan uz vilcienu aizskriet. 🙂
Muzeju apraksts
Tā nu sanācis, ka kādu laiciņu nekādas ziņas netika dotas, bet mēs esam bijuši uzdevumu augstumos un daudz ko apskatījuši, un tagad var tapt LIELAIS muzeju apraksts.:)
Jau janvāra sākumā, abi ar Andri, devāmies uz tuvējo San Jose, lai apskatītu “Tehnikas muzeju” (Tech museum). Ceļš uz San Jose sākās ar mazo, smieklīgo tramvajiņu, kurš dodas no Sunnyvales [patiesībā no Mountain View] uz San Josē, garām tādiem zināmiem uzņēmumiem, kā, piemēram, “Yahoo” un “Intel”, kurus varēja apskatīt pa spocīgā tramvaja logu. Bet vēl lielāku sajūsmu mūsos radīja “Great America”, kuru arī varēja apskatīt pa logu, nolemdami, ka saules sezonā iesim un izmēģināsim visus karuseļus;).
Tehnikas muzeja apskati sākām ar “IMAX” kinoteātra, kurš atrodas muzeja telpās, apskati. Imax, no parastajiem kinoteātriem atšķiras ar to, ka ekrāns ir visapkārt zālei un rodas ilūzija, ka tu esi filmas darbības epicentrā. Mēs skatījāmies filmu par Arābiju un tiešām likās, ka tu sēdi mašīnā un brauc pa ielām un izbaudi vietējo tirgu un ieeja katrā dzīvojamā mājā iekšā un esi sabiedrības vidū. Jāteic, ka brīžiem likās, ka no tās braucošās mašīnas var izkrist ārā un brīžam pat likās, ka var slikti palikt. Bet visā visumā- forši.
Pēc filmas apskates, devāmies apskatīt muzeju. Ideja- visu, ko tu redzi, vari pats izmēģināt un izjust vai tev patīk tehnika vai nē. Šeit ar vārdu tehnika, nav jāsaprot mašīnas vai traktorus, bet visu, kas ir kustībā. Tā, piemēram, es pati varēju izaudzēt savu medūzas baktēriju. Interesanti iejusties laboranta ādā, jo īpaši svarīgi sāc justies brīdī, kad tev liek uzvilkt brilles un cimdus…:, un sāc no vienas mēģenes citā maisīt nezināma rakstura šķidrumus.
Interesanti, ka muzejā bija uztaisīts zemestrīces simulators un visi, kas gribēja, varēja uz savas ādas izbaudīt 6 baļļu stipru zemestrīci, aptuveni pusminūtes garumā. Mums tas radīja īpašu prieku (vai gluži pretēju efektu), jo iepriekšējā dienā bijām izjutuši nelielu zemestrīci. Tā nu varējām pārliecināties, ka tā zemestrīce, ko izjutām dabā, bija nieks, salīdzinot ar zemestrīces simulatoru. Īsi iz zemestrīču vēstures mūspusē. Baumo, ka 1989. gada zemestrīce, (pēdējā stiprākā) Līča rajonā (Bay area) bija 6.9 balles stipra, bet stiprākā reģistrētā zemestrīce mūspusē bijusi 1906. gadā, tās stiprums bijis 7.9 balles. Bet zemestrīcei, ko mēs piedzīvojām, janvāra sākumā, bija vien nieka ~3 balles (epicentrā).
Protams, bija iespēja apskatīt vēl visādus brīnumus, piemēram, kā tehnika saliek tevis uzrakstīto vārdu, ja to iepriekš esi ievadījis datorā 
vai iepriekš nofotografējoties mazliet dīvains aparāts tevi uzzīmē (tiesa uz šo atrakciju bija visai daudz gribētāju un rindas bija garas)
Muzejs Nr.2. Kompjūteru vēstures muzejs (Computer History museum). Šī jau bija otrā reize, kad mēs viesojāmies šajā muzejā, jo pirmajā reizē muzejā bija atvērta tikai viena zāle, jo pārējās telpās tika veikts remonts. Jāteic šis bija gana liels un, vismaz prieks manis, sarežģīts muzejs. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr kaut kā….
Muzejā viss sākās ar lineālu (ne gluži parastu, bet tomēr lineālu) un skaitīkļiem un aizgāja līdz tādām gudrām lietām, kā raķešu datortehnika, lieldatori, dažādu paaudžu PC, koka peles un peles kaķa izskatā, kā arī neiztika bez apkopojošas informācijas par programmēšanas valodām. Kas ar ko sākās un no kā kas attīstījās. 🙂 Es pat atradu sev zināmas programmēšanas valodas, kurās savlaik mēģināju paķēpāties. 🙂 Interesanti, īpaši, ja līdzi ir kāds kurš var visu paskaidrot 3x vienkāršāk, nekā uzrakstīts. 🙂 
Nu kaut kā tā tai muzejā izskatījās (vairāk http://picasaweb.google.com/meldra.atteka)
Muzejs Nr.3. “Intel”. Kā pēdējo muzeju, kurā nesenajā pagātnē esam bijuši, varu minēt “Intel” muzeju. Atkal muzejs saistīts par to pašu tēmu, bet, ko var darīt, ja apmetas dzīvot Silīcija ielejā? Atkal visādas figņas saistītas ar IT, bet jāsaka, ka atkal interesanti un jau likās, ka drusku vienkāršāk saprotams, nekā tas bija “Kompjūteru vēstures muzejā”. Vēl pāris tādi muzeji un būšu profiņš šai jomā:) 😀
Muzeja ekspozīcijā bija vērojams kā no smiltīm var izveidot integrālo shēmu jeb mikroshēmu. Soli pa solim un shēma gatava. Smiltis -> Silīcija kristāls -> trīs, divi, viens un shēma gatava (protams, vēl apstrādājot ar visādām figņām. Lai man piedod lietpratēji:p ).
Nu kaut kā tā- 
Meldra's Blog 