San Francisco

Sestdiena, 06. novembris.

Pietiekoši agrā sestdienas rītā (ap 07:00) ceļamies, lai dotos savā brīvdienu ceļojumā, šoreiz mūsu galamērķis ir netālā San Francisco [turpmāk tekstā SF] pilsēta. Rīts sākas kā parasti, proti, ar modinātāja nospiešanu un “vēl 5 minūtītes” pagulēšanu..:). Nedaudz pēc 07:00 tomēr sasparojamies un ceļamies, aiz loga, vēl nedaudz jūtama tumsa, bet pamazām laiks sāk noskaidroties, paliek gaišāks un debesis sola patīkamu laiku- vismaz pie mums ielejā.

Paēduši brokastis un sakravājuši mantas (dažs labs ieekonomēja uz brokastīm, lai varētu reizes 5 pārģērbties- svārki, kleita, bikses, šitāda blūzīte, tāds topiņš. Kuru jaku labāk ņemt? 😮 līdz brīdim, kad saprātīga balss sauc, lai ģērbjas ērti, kā nekā vella pēda būs jāizmanto un sazin kāds laiks būs SF pievakarē…) varam doties ceļā.

Tā nu paņēmuši savas vella pēdas prātīgi dodamies uz Sunnyvales vilciena staciju, lai kāptu vilcienā un dotos apmēram 1.5h ilgā, garā, lēnā, ar neskaitāmām pieturām, ceļā. Vilciens apstājās ik pēc 3 minūtēm un uzņēma jaunus pasažierus, tā, ka līdz SF vilciens bija stāvgrūdām pilns. Laikam visiem todien bija plāns apskatīt šo vienreizējo pilsētu:)

Tomēr, neskatoties uz ilgo ceļu (patiesībā vilcienam bija jāveic vien kādi max 50 km) laiks pagāja ātri. Pa galvu rosījās domas “kā gan ar tiem riteņiem mēs pa kalnaino SF pabrauksim”?

Izkāpuši SF stacijā jutām, ka debesis ir mazliet nomākušās, saulīti var manīt tikai brīžiem- tā slēpjas kaut kur aiz mākoņiem..:( Mazliet tika nosists garstāvoklis, jo nedod Dievs, ka uznāks lietus…

Sākām ceļu ar saviem velosipēdiem pa North beach pludmali. Lēnām, izbaudot pilsētas gaisu, nopētot pilsētas agros putnus (lasīt cilvēkus, kuri sestdienas rītā bija jau nedaudz pēc 9-iem izgājuši pilsētas ielās) devāmies uz priekšu. Okeāna piekraste likās tik rāma un maiga, gaisā virmoja īpatnējais jūras gaisa aromāts, likās kā pasakā, īpaši tad, kad blakus palmām bija vērojami rudenīgā tērpā tērpti citi koki. Likās tik sirreāli- palmas un puskaili koki. Mums, ziemeļniekiem, tas liekas neiespējams salikums, bet skaisti, bezgala skaisti.

Pirmais apskates punkts mūsu mazajā ceļojumiņā bija Telegrāfa kalns. Tā nu braucām viņu meklēt, nebija grūti to atrast, jo kalna galā ir tornis, kuru var redzēt no ļoti daudziem pilsētas punktiem. Braucot pa GPS norādēm, atduramies kalna pakājē, vietā, kur ielas galā novietots liels šlakboms un pa stāvo kalnu iet augšup kāpnes ar neskaitāmiem pakāpieniem… Piesienam savus “zirgus” speciāli tam paredzētā vietā un dodamies pa pakāpieniem augšup.:) Kājas piegurst jau droši vien pēc pirmajiem 100 pakāpieniem, bet ko darīt? Lifts vēl nav dabā ierīkots..:) Tomēr, neskatoties uz nogurušajām kājām, pametot acis uz atpakaļu,  ik pa laiciņam paveras vienreizējs skats, jo augstāk kāpjam, jo skaistāk. Pusceļā, kalna vidienē, bija manāmi daudz un dažādi interesanti augi- puķes, koki, krūmi- , kā arī dažnedažādi putni, kas mums, no tālām ziemeļu zemēm atbraukušajiem, lika pievērst savus skatienus un fotoaparātus. Lielākie favorīti izrādījās papagaiļi, kurus tā īsti neviens nemaz nevar pamanīt. Mums paveicās, ka kalnā nekāpām vieni, bija arī vietējie, kuri zināja, kuros krūmos slēpjas putnēni, tādējādi mēs arī sākām pievērst uzmanību krūmiem un pamanījām vienreizējos radījumus.:) Kā mūsu zvirbuļi vai baloži. Un tik drosmīgi…:)

 

 

 

 

Uzkāpjot kalnā, mākoņi vēl nebija pilnībā izklīduši, bet skats tik un tā pavērās dievīgs- vārdos neaprakstāms. Golden Gates tilts viss vienā miglā, tik cītīgi skatoties, var pamanīt, ka tur ir tilts un tad, kad tas ir papētīts, skats ir burvīgs- oranžīgais tilts, kas savieno līci ar Kluso okeānu, ietīts mākoņmiglas segā, kura izskatās vienreizēji viegla un tā vien liekas, ka tilts vēl snauž, apsedzies ar savu mīksto dūnu sedziņu. Vēlāk, ejot atpakaļ, migla bija pilnīgi izklīdusi, tilts bija pamodies un sācis savu dienu, nometot savu ikrīta mākoņsegu.:)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Otrais apskates punkts mums bija mazā, šaurā Lombardieliņa. Jateic, ka pati iela ir gara un plata, vislaik ejot kalnup un lejum, bet viens, neliels ielas posms ir kā serpentīns- neparasti skaisti. Pats interesantākais, ka šis ielas posms, kā jau kārtīgai ielai pienākas, ir braucams, tiesa- vienā virzienā.

Tālāk mūs ceļš veda gar Vašingtona laukumu un Sv. Pētera un Paula baznīcu uz China Town- pilsētas kvartālu, kur turisti un vietējie var sajusties kā Ķīnā. Tiesa vieta likās nedaudz neomolīga…, līdzīgi (vismaz man tādas asociācijas radās) kā Rīgas Centrāltirgū, tikai apgabals ir “nedaudz” lielāks. Ejot pa kvartālu visu laiku gribējās uzvaktēt savas somas un vienam otru. Bet pati vieta tomēr ļoti interesanta. Kvartāla mājas veidotas Ķīnas stilā. Proti, gandrīz visām mājām ir savdabīgi- tornīši, balkoniņi, lodziņi- krāsaini un ar atliektiem sturiem. Vēl kas darīja šo vietu interesantu bija tas, ka China Town mājas pārsvarā bija 2-3 stāvu augstas, bet paskatoties pa labi un pa kreisi varēja redzēt SF augstceltnes- debesskrāpjus ar neskaitāmiem stāviem. Māju jumti stiepās augstu, augstu mākoņos, kurus nu jau bija sākusi šķaidīt saulīte un pamazām parādījās zilganas debesis.

Nākamā pastaigas vieta mums bija atkal gar okeāna krastu, kur laiski saulītē gulēja jūras lauvas un lidinājās kaijas. Cilvēki priecājās, karuseļi griezās, sajūta kā lielā gadatirgū, tikai ar tādu nelielu jūras pieskaņu.

Pēdējā apskates vieta, šajā braucienā, mums bija Martina Lutera Kinga strūklaka, kuru uzgājām pavisam nejauši. Neliels parciņš, kur zaļa zālīte mijās ar ziedošiem krūmiem un puķēm, ūdensstrūklaka to visu padarīja ļoti vieglu un gaisīgu, tomēr… nedabiski likās kārtējie SF debesskrāpji, kuri visapkārt ieskāva parku. Likās, ka augstceltnes ir kā savdabīga siena, iespaids bija tāds, ka likās, ka aiz debesskrāpjiem nekā nav, viss tik kluss un mierīgs, vienīgais “troksnis” bija putnu čivināšana.

Bezgala skaista izrādījās šī nedēļas nogale. Ar fantastisku laiku, jo nebija ne auksti, ne karsti, bija perfekts laiks, lai izsmaržotu lielpilsētas gaisu, lai apskatītu pilsētu no daudzām pusēm, no daudziem kalniem un lejām. Tieši tas šo pilsētu dara tik fantastisku. Šī pilsēta dod iespēju apskatīt sevi no visiem skatu paunktiem, pilsēta dod iespēju apskatīt debesskrāpjus no lejas, pabūt augstceltņu piekāj,ē un tai pat laikā, “mazliet” pakāpjoties kalnā ir iespēja apskatit debesskrāpi no augšas, uzkāpjot kalnā juties kā uzkāpis uz debesskrāpja jumta. Un pārredzi visu kā no putna lidojuma. 

About Meldra

Hi, I'm from Latvia but now I'm living in California. In Latvia I was studying in University of Latvia history program and obtained bachelor’s degree. My hobby is beading and similar handicraft. I like singing in choir and reading books.
Šis ieraksts tika publicēts Ceļojumi. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s