Tāpat vien, neko!
Šodien nolēmu paturpināt uzlabot savu sportisko formu, tādēļ nolēmu sēsties savam zirgam mugurā un laist pasaulē, plecā pakarot savu uzticamo draugu- fotoaparātu.
Tā nu es bez mērķa klejoju apkārt, izbaudot silto, saulaino un ziedošo laiku. 
Lēnā nodabā minoties uz priekšu, pamanu, ka mana brauciena virzienu tūlīt izmainīs ceļa remonts. Mazliet piebremzēju, sanāk jau, ka gandrīz tipinu, dodos droši tālāk uz priekšu, nav tak vēl redzamas zīmes, kas man aizliegtu turpināt ceļu. Lēnā garā čunčurējot, pēkšņi man priekšā izlec ceļa strādnieks un rāda man savu zizli- “Slow” (lēni). Diez ko es pēc viņa domām darīju? Vai tad es ātri braucu? 😮 Tai pat laikā mašīnas panesās man garām krietni vien ātrāk. Laikam jau puisim bija pavasaris galvā:) Uzkrītoši vēl mazliet piebremzējot, dodos tālāk.
Savā nodabā braucot, pa savu riteņbraucēju ceļu, domāju- neko. Skatos kaut kur- nekur. Līdz brīdim, kad manas ausis izdzird riteņbraucēja zvaniņu (kling-klang), jau sabīstos, ka kāds pa plato ceļu netiek man garām, atkal piebremzēju, bet… paveru acis uz otru ceļa pusi, a, tur, man līdzīgs, dīkdienis brauc pretējā virzienā un pievērš manu uzmanību, lai pasveicinātu, pasmaidītu un novēlētu jauku dienu. 🙂 Nieks, bet patīkami. Dodos tālāk nezināmā virzienā:)Visnotaļ jauki pavadīta diena. 
p.s. ja šitā turpināšu rikšot ar savu vella pēdu, tad drīz varēšu piedalīties sacensībās.:)
Rezultāts. Nobraukti 25 km, safotografētas 79 pavasara skatu bildes un milzīgs nogurums, bet laba sajūta par paveikto darbiņu- gan sporta ziņā, gan pavasara momentu ķeršanā:)
Meldra's Blog 