Marta vidus, saulīte silda, mazliet uzpūš maigs vējiņš un mēs esam gatavi doties ceļā. Mazliet vairāk kā stundas attālumā, braucot uz Sacramento pusi, atrodas Mount Diablo (Velna kalns), kurš šoreiz mums ir apskates mērķis, un ne tikai apskates, bet arī gribas papraktizēt zālē iegūtās zināšanas, respektīvi- pakāpelēt pa klinti. 🙂
Ceļš paiet ātri un nemanot, tuvojoties mērķim, sāk parādīties vēl kalnaināki apvidi un ceļi paliek šaurāki un līkumaināki, kas ved augšup kalnā.
Sasnieguši mērķi- klinti-, varam doties iekarot virsotnes, iepriekš grupu sadalot divās daļās: 1) klinšu kāpēji un 2) bērnu pieskatītāji. (Nākamreiz noteikti pamainīsimies 🙂 ).
Lai sāktu kāpt klintīs, protams, iepriekš ir jāsagatavojas. Jau no mājām bijām paņēmuši līdzi savas sistēmas un klinšu kurpes, bet kāds cits klinšu kāpšanas maniaks (protams, šī vārda vislabākajā nozīmē) bija paņēmis līdzi visus pārējos pričendāļus- dažāda garuma un resnuma virves, karabīnes un dažādus citas lietiņas, kuru nosaukumus es vēl tikai mācos 🙂
Viss sākās ar pareizās vietas izvēli, jo pa pilnīgi gludu sienu uzkāpt ir grūti 🙂 Virvi piestiprinājām ar karabīnēm uz samēra vieglas klints (kā to bija norādījusi speciāla klinšu kāpšanas grāmata) 5.6, piebildīšu, ka zālē es biju uzkāpusi pa 5.9.
Maza atkāpe saistībā ar klinšu sienu numerāciju. Klinšu sienas tiek iedalītas no 5.3, kas ir normālas trepes. Kad jautaju, kas ir 5.1, tad man atbildēja, ka takas jau neviens neiedala. Līdz cik aiziet šie skaitļi? To neviens vēl nezina. Sākotnēji tas viss vilkās līdz 5.10, bet, tad pienāca brīdis, kad cilvēki sāka attīstīties tik tālu, ka 5. 10 bija pārvarēt tīrais nieks 🙂 un, tad sākās brīnumi, 5.10.a, 5.10.b … Bet pirmais skaitlis nekad nemainās, tas vienmēr ir un būs 5-ci. Šobrīd ir redzētas sienas ar 5.13. c, bet tie noteikti nav griesti.
Atgriežoties pie kāpšanas. Kamēr bijām izraudzījuši pareizo sienu, tikām visi jau mutiski bija uzkāpuši kādas reizes 10 :), bet, kad pienāca patiesības mirklis- praktiskā kāpšana, tad vairs tik viegli viss nelikās. Kāpšanas faktu apgrūtināja, tas, ka klints bija no smilšakmens, kas nozīmē, ka viņa “mazliet” slīdēja, un ne jau mēs pirmie pa šo sienu kāpām, tātad- siena jau bija palietota, visi labie roku āķi un kāju skaldnes bija smuki nolietotas. 🙂 Bet tas mūsu drosmi un apņēmību neapturēja, mēs braši devāmies iekarot klints virsotni. Tiesa, šķiet, ka pašu klints virsotni varbūt sasniedza vien kādi 3 cilvēki, kuri tad tālāk devās uz otro klinti, kura tika iedalīta apmēram 5.8 kategorijā.
Pēc pamatīgās nopūles, mēģināt pakāpt kaut nedaudz augstāk par zemi (tas tiešām prasa pamatīgu piepūli), devāmies uz zaļākiem medību laukiem, kur ieturējām pikniku. Ēstgriba bija pamatīga, jo kādas 3h svaigā gaisā, intensīvi/ mazāk intensīvi kāpjot, tomēr tiek patērēta enerģija gana daudz.
Laimīgi paēduši devāmies vēl augstāk kalnos, šoreiz ar mašīnām, lai apskatītu iespaidīgo skatu, ko solīja tūrisma bukleti. No Mount Diablo virsotnes varot redzēt otro pasaulē tālāko skatu, bet, kas to zina kādā kategorijā. Domāju, ka tādas pasaulē tālāk redzamās virsotnes ir vairāk kā viena :).
Kopumā ņemot, šis bija interesants ceļojums, kurā kārtējo reizi atkal kaut ko iemācījāmies vai sapratām, ka vēl daudz jātrenējas zālē, jāapgūst dažādas tehnikas, lai dabā esošajās klintīs būtu vieglāk uzkāpt. 🙂 PALDIES DOMUBIEDRIEM vai pareizāk sakot tiem, kuri pamudināja pamēģināt kāpt klintīs :).
P.S. Bet, kad atgriezīsimies Latvijā, noteikti varēsim kāpt ziemā uz jumtiem un tīrīt no tiem sniegu un labot elektrības padeves vietas, jo astoņnieka un dubultā “x” mezglus mēs būsim iemācījušies sasiet, kā arī nolaisties no virsotnes ar virves palīdzību un otra cilvēka drošināšanu esam jau apguvuši. 🙂
Meldra's Blog 