Ohlone indiāņi

Izlasīju grāmatiņu un uzrakstīju nelielu apkopojumu par tiem ļaudīm, kas Kalifornijā, konkrētāk apvidū ap Saules ieleju (Sunnyvale), dzīvoja pirms šeit parādījās eiropieši.

Pacietību lasot 🙂

 Ilgu laiku, pirms Kalifornijā savu kāju bija spēruši eiropieši, dzīvoja indiāņi. Apgabalu no Poin Sur (aptuveni 40 km no Monterejas uz Dienvidiem) līdz San Francisco apdzīvoja aptuveni 40 indiāņu ciltis, kuras bija vienas izcelsmes, tomēr katrai bija savas valodas īpatnības un katram apgabalam bija savs vadonis. Vidēji katrā ciltī dzīvoja aptuveni 250 cilvēku.

Spāņu iekarotāji apgabala iedzīvotājus mēdza saukt par “Costenos”, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē- “cilvēks pie krasta”. Savukārt angliski runājošie vietējos mēdza saukta par “Costanos” vai “Costanoan”. Tomēr vietējie šo nosaukumu nekad nepieņēma un paši sevi dēvēja par Ohlone ļaudīm, kas tulkojumā varēja būt, ka nozīmē- “lepns ciems pie San Mateo” vai no Miwoki valodas tulkojot- “rietumu cilvēks”.

San Mateo ir viena no San Francisco līča pilsētiņām, savukārt Miwoki indiāņi dzīvoja ap Yosemite ieleju, kura atrodas uz austrumiem no Ohlones ļaužu apmešanās vietām.

Dzīvojot šajā apgabalā, indiāņi nevarēja sūdzēties par pārtikas trūkumu, jo iedzīvotāju skaits uz visai lielo teritoriju (Montereja- San Francisco ~200 km) bija visai niecīgs, savukārt mežos, kalnos un okeānā dzīvoja visai daudz dzīvās radības- lāči, kalnu lauvas, aļņi, brieži, truši, antilopes, ērgļi, koijoti, dažādi jūras gliemji, austeres, zivis un, protams, lāči. Pat kāds franču garīdznieks- Padre Fonts- savā dienasgrāmatā bija rakstījis: “Lāči ir briesmīgi, nikni, lieli un taukaini”. Lāču skaits Kalifornijas mežos joprojām ir ievērojami liels, tādēļ arī Kalifornijas karogā plīvo brūns lācis.

Varētu likties visai grūta dzīve indiāņiem, dzīvojot Kalifornijā, jo štats ir slavens ar savu saulaino laiku, gandrīz tuksnesi, vismaz vasaras mēnešos noteikti. Bet, laikā, kad štatu apdzīvoja indiāņi, šī bija visai mikla pat purvaina vieta. Klimatiskās izmaiņas strauji notika apmēram laikposmā no 18. gs.

Izcelsme

Spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām Kalifornijā pirmais cilvēks ienācis aptuveni pirms 10 000 gadu. Tie bija mednieki un sakņu, ogu un riekstu lasītāji (mednieku- vācēju sabiedrība), kuri apmetās nelielās grupās. Ļaudis nāca no dažādām vietām, tādējādi runājot dažādās valodās- “Algonkin” (no Ziemeļaustrum ASV), “Athabascan” (Rietumcentrālās Kanāda), “Hokan” (Great Plains valodu saime), “Shoshonen”(Acteki un Comanche), kā arī “Penutian” valodu saime, kurā tika iekļautas – Walla-walla, Nez Perce, Yakima, Chinook, Coos, Cayuse, Klamath, Modoc u.c. ciltis no Vašingtonas, Oregonas un Ziemeļkalifornijas apgabala. Centrālkalifornijā dzīvoja Ohlone, Miwok, Yokuts, Maidu, Wintun ciltis.

Tieši Miwoki un Ohlonu ciltis bija tās, kuras apdzīvoja teritoriju ap San Francisco līci. Miwoki dzīvoja vairāk prom no San Francisco uz Ziemeļaustrumiem (ap Josemītu teritoriju), bet Ohloni bija apmetušies teritorijā no tagadējās Monterejas līdz San Francisco.

Ohloni savu teritoriju, iespējams, sāka apdzīvot apmēram 4.5- 5 tūkstošiem gadu, kas ir krietni vēlāk nekā pirmā cilvēka parādīšanās Kalifornijā.

Stefans Povers (19. gs. Etnologs) izpētījis, ka Kalifornijā bijusas vairāk kā 100 vietējās valodas, turklāt 70 % no tām bija pilnīgi atšķirīgas, kā, piemēram angļu un ķīniešu valoda. Pat katrā spāņu misijas vietā bija sastopamas vairākas vietējās valodas, piemēram, Santa Clara (aptuveni 10 km attālumā no Sunnyvales) misijas vietā bijušas 20 valodas.

Ohlonu dzīvesveids bija kaut kas pa vidu starp mednieku- vācēju sabiedrību un klejotājiem. Ohloni ik pēc katras novāktās ražas, ik rudeni, devās uz jaunu mājvietu, lai tur dzīvotu līdz nākamaj ražas novākšanai. Iespējams tādēļ ohlonu mājas tik ļoti atšķīrās no citu indiāņu mājām, piemēram, ja parasti indiāņi dzīvoja koka/zaru būdās, tad ohloni dzīvoja salmu mājās, iespējams tādēļ, ka salmu būdas varēja uzbūvēt daudz ātrāk un vienkāršāk nekā zaru apmetnes. Arī laivas ohlonu indiāņiem atšķīrās no citiem indiāņiem, arī tās bija no salmiem.

Ohloni, atšķirībā no citām ciltīm, mācēja apstrādāt mālu, veidojot dažādus traukus un mazus māla dzīvnieciņus un pielūgsmes objektus, protams, ohloni, līdzīgi ka vairums indiānu, grozus veidoja arī no niedrēm, tos pinot.

San Francisco līča apkaimē regulāri bija sastopami aptuveni 30- 40 indiāņu ciemati un vēl daži atstati, mazāk apdzīvoti, apgabali.

Ohlones indiāņu dzīve īpaši ne ar ko neatšķīrās no citu cilšu indiāņu dzīves- bērni spēlējās, sievietes pina traukus un gatavoja ēst, bet vīri gādāja par pārtiku, parasti gāja medīt.

Ciemati parasti tika izveidoti tuvu kādam avotam vai citai ūdensņemšanas vietai. Parasti ciemata nostūrī bija zīļu maltuve, kurā parasti darbojās sievas un meitas. Maļot zīles sievietes mēdza dziedāt- gan kopā, gan pa vienai (unisonā).

Sievas mēdz ģērbties niedru vai briežādas svārkos un staigāt ar basām kājām. Viņu augumi bija dekorēti ar dažādām līnijām, punktiem un zīmēm. Kākaklarotas tika izvēlēti dažādi gliemežvāki un pērles.

Mājas ohloniem bija no salmiem, kuras ziemā samirka, tādēļ visi ciema laudis gaidīja ciema virsaiša, kurš parasti dzīvoja lielākajā ciema mājā, runu, kurā viņš paziņoja, ka ciemata iedzīvotājiem jāpārvācas tālāk, uz nākamo apmetnes vietu.

Vīri, ejot medīt, varēja medīt ļoti daudz dzīvnieku- kukaiņus, čūskas, , kurmjus, peles, zemes vāveres, koka žurkas (?), trušus, dažādus dziedātājputnus, briežus, aļņus, antilopes un daudzus citus. Vienīgie izņēmumi, kurus viņi nevarēja medīt bija- ērgļi, pūces, vardes, klijānus un kraukļus. Šim aizliegumam bija reliģisks iemesls.

Ģimene

Ohlonu ļaudis, no sava dzimšanas brīža līdz pat nāves brīdim, bija piederīgi savai ģimenei, klanam un ciltij. Nebija nekādu iespēju cilvēkam kļūt brīvam vai mainīt paaudzēm senus paradumus.

Sieviete, kura gaidīja bērnu, vienmēr ievēroja visus, jau paaudzēm zināmos, norādījumus. Tā, piemēram, pirms iemigšanas sieviete nedrīkstēja skatīties debesīs, tādējādi izvairoties no iespējas redzēt pūci, kas visnotaļ bija slikta zīme. Kā arī sieviete nedrīkstēja sevi savainot, sevi saskrāpēt, tādējādi pasargājot bērnu no traumām, arī zivis un sāli grūtniece nedrīkstēja lietot uzturā, jo ticēja, ka abi šie produkti izkropļoja gaidāmo bērnu. Sieviete pildīja šīs, no iepriekšējām paaudzēm mantotās, gudrības, ticot, ka tādējādi viņām piedzims viegli un mazi bērni, kas liecināja par veselu un laimīgu bērnu. Bet, ja ģimenē piedzima dvīņi, tad abi jaundzimušie tika nogalināti, jo dvīņi tika uzskatīti par nepilnību.

Ne tikai grūtniecēm bija jāievēro dažādi noteikumi, bet arī viņu vīriem. Tā, piemēram, vīri, kamēr sievas bija stāvoklī, nevarēja ēst gaļu un sāli, kā arī nedrīkstēja iet medībās un smēķēt tabaku.

Bērna dzemdībās klāt bija visas ciema sievietes- gan jaunas, gan vecas. Kad bērns bija piedzimis, nabassaiti parasti pārgrieza, ar uguns palīdzību, parasti to darīja bērna tēva tante.

Pēc bērna piedzimšanas, jaunā māte bērnu izrādīja visam ciemam un aplaistīja ar auksta ūdens šļakatām, kamēr bērna tēvs kurināja speciālu ugunskuru, lai bērnam pēc tam būtu kur sasildīties. Uguni tēvam bija jāuztur pirmās sešas līdz septiņas bērna dzīvības dienas.

Bērnam vārds tika dots tikai pēc 8- 10 mēnešiem, līdz tam tas tika saukts vienkārši par “mazuli”.

Kad mazulis bija sasniedzis 6 gadu vecumu, tas sāka palīdzēt vecākajiem brāliem un māsām, attiecīgi- puiši palīdzēja brāļiem medīt vāveres un trušus, bet meitenes, kopā ar māsām, devās uz mežiem lasīt dažādas meža ogas un saknes.

7-8 gadu vecumā bērni sāka apmeklēt “skolu”, iestādi, kurā bērni apguva vairāk par augiem, to vērībām un dzīvniekiem, kā arī izzināja savu ciltskoku, savus senčus. Skolā viņiem tika mācīts, ka savām tantēm vajag palīdzēt, bet onkuļiem pakļauties.

Pēc 8. dzimšanas dienas puikas un meitenes tika atšķirti, tie sāka mācīties atsevišķi cilvēka uzbūvi, attiecīgi pēc dzimuma, kopā vairs nespēlējās, kā arī pirtis sāka apmeklēt attiecīgi kopā ar vīriešiem vai sievietēm.

Puiši (8-14 gadi):

Puiši sāk apgūt prasmes, kas viņiem būs nepieciešamas kā vīriešiem, sāk intensīvāk domāt par medībām un ieroču lietošanu, kā arī sāk mācīties dažādus vīru rituālus (dažādas vīru dejas, kas jādara pirms, pēc medībām utml.) un valkāt vīru regālijas. Ap 14 gadu vecumu puisim ir jāiztur pārbaudījums, lai tiktu iecelts vīrieša kārtā. Rituāls- karsta pirts. Pēc tam, kad puisis ir kļuvis par vīru viņš var sāk domāt par laulībām.

Meitenes:

Meitenes arvien biežāk sāk palīdzēt mātei, māsām, tantēm un pārējām cilts sievietēm malt zīles, vākt dažādas saknes un augus, kā ari auklēt bērnus.

Kad meitenei sākas pirmās menstruācijas, tā uzturā nevar lietot ne gaļu, ne zivis, ne sāli, ne aukstu ūdeni. Meitene tiek aizsūtīta uz speciālu māju, kurā viņa uzturas viena pati, tomēr ik pa laikam ciemos atnāk kāda cilts sieviete. Pēc pirmās menstruālas dziesmas un dejas, meitene saprot, ka vais nekad nebūs maza meitene, bet gan pieaugusi sieviete. Pēc šī rituāla, meitene saņēma tetovējumu un ciema vecākās sievietes pakasīja jaunās sievietes seju, krūtis un plecus ar gabalu asa akmens un ierīvēja minētas vietas ar ogli. Kad rētas bija sadzijušas meitene varēja izvēlēties tās ietonēt- zilas, zaļas vai melnas. Pēc tam jaunā sieviete bija gatava ģimenes dzīvei.

Laulība

Rīts, kad līgavainis brauca derēt līgavu, sākās ar brokastīm, kuras obligati sastāvēja no žāvētas zivs, ozolzīļu putras un speciāli izlasītas gaļas. Kad līgavainis bija nokļuvis līdz iecerētās mājām notika tā saucamā līgavas izpirkšana un lielīšana, un derēšana, kā arī potenciālā jaunā pāra pirmā kopējā deja.

Kad līgavas vecāki bija devuši savu JĀ vārdu, tā tika aizvesta uz jaunajām mājām, līgavai līdzi ņemot visus viņas roku darbu izstrādājumus- grozus, kažokādu, pērļu un spalvu izstrādājumus, kurus veda kā dāvanas līgavaiņa ģimenei. Izstrādājumus līgavaiņa ģimene skatīja un vērtēja ar ļoti kritisku aci, lai saprastu vai jaunā sieva būs gana laba. Kad līgavaiņa ģimene bija devusi savu galavārdu, līgavas ģimene uzsāka ātru gatavošanos ceremonijai, kurai bija jānotiek pēc pāris dienām. Kamēr meitenes ģimene gatavojās lielajam notikumam, tikām par jaunā pāra attiecībām uzzināja viss ciems, tie neslēpa savus nodomus, visur pa ciemu staigāja kopā, runājās ar vecākiem ciema iedzīvotājiem, čubinājās un smējās.

Uz kāzu svinībām tika saaicinātas visas svarīgās ciema ģimenes, piemēram, ciema vadoņa ģimene, reizēm arī viesi tika aicināti no blakus ciemiem, īpaši tad, ja līgava bija no blakus ciema.

Kāzu ceremonijas ietvaros jaunais pāris kopā devās uz pirti un pēc tam uz ilgu laiku pazuda vītolkoku biezoknī. Kad jaunais pāris izlīda no biezokņa, visi zināja, ka ceremonija ir noslēgusies- jaunais vīrs bija saskrāpēts, bet sieva bezgala priecīga.

Nākamos pāris mēnešus jaunais pāris pavadīja pie sievas vecākiem, kur jaunais vīrs medīja, zvejoja un ģērāja ādu.

Ohlonu vīrieši bieži vien izvēlējās sev arī otro sievu un abas sievas dzīvoja zem viena jumta. Obligāti divas sievas bija jāizvēlas ciema virsaitim un tiem vīriem, kuru pirmās sievas nebija spējīgas iznēsāt bērnus. Loti reti, bija gadījumi, kad jaunā sieva bija pirmas sievas māsa vai kāda cita radiniece.

Ohloni bija ļoti fleksibli, viņiem nebija problēmu pieņemt arī homoseksualitāti, tā, piemēram, ir bijuši ciemi, kuros ir vairāk kā trīs homoseksuālu pāru, savās piezīmēs raksta ohlonu laikabiedri no Eiropas. Varbūt tādēļ San Francisco ir homoseksuālu cilvēku paradīze. 🙂

Nāve

Nāve ohlonu tautai bija neizmērojamas skumjas, kad cilvēks beidza elpot, tad viss ciemats sāka sērot- raudot un šņukstot. Skumjošā atraitne gāja cauri ciemam raudādama vaimanādama, līdz atraitnes seja tika notriepta ar pelniem un piķi.

Aizgājēja draugi un radi bija tie, kuri sakūra bēru sārtu. Pārējie ciemata ļaudis aizvēra aizgājēja acis un viņa ķermeni apbēra ar spalvām, ziediem un pērlēm. Pēc ķermeņa apbēršanas, mirušā ceļi tika izkustināti līdz zodam, bet rokas tika izvingrinātas, aizsniedzot mirušā vaigus.

Pēc tam mirušais tika ietīts palagā un likts uz sārta. Nonākot mirušajam uz sārta, ciema iedzīvotāji saplēsa, deformēja un visādi citādi iznīcināja visu, kas reiz piederējis mirušajam,- deju regālijas, bultas, ādas, apģērbus un visu, visu pārējo- un lika pie mirušā sārtā. Atraite, pēc tam, kad mirušais bija ielikts sārtā, skrāpēja savu seju un krūtis, līdz tās sāka asiņot, tādējādi izrādot ceiņu aizgājējam. Tikām pārējie ciema iedzīvotāji sēroja par aizgājēju, dejojot ap sārtu bēru deju. Pēc mirušā ķermeņa sadegšanas sārtā, ļaudis sāka izklīst, bieži vien mirušā māja tika nodedzināta, jo ohloni ticēja, ka īsu brīdi pēc nāves, cilvēka spoks klejo pa ciematu, tādējādi izraisot šausmas visiem iedzīvotājiem, īpaši bīstams šis laiks bija aizgājēja ģimenei, kura nebija pasargāta no dažādām briesmām.

Daudzi ohloni ticēja, ka rietumos pie okeāna ir mirušo sala, kurā nonāk mirušais, lai pēcāk atgrieztos atpakaļ uz zemes, iemiesojies jaunā ķermenī.

18.gs. vidus- mūsdienas

18. gs. 3. dekāde bija laiks, kad Ohlonu cilšu apkaimēs parādījās vīri garos pelēkos mēteļos un melnās ādas vestēs, apdarinātas ar metālu. Viņu acu, matu un ādas krāsa bija neparastā krāsā, tādā, kādu ohlonu indiāņi vēl nebija redzējuši. Tie bija spāņu misionāri, franciskāņu mūki.

Līdz ar spāņu misionāru parādīšanos, indiāņi iepazina arvien jaunus priekšmetus, kuriem bija neparastas formas, tekstūra un krāsa.

Laikposmā no 1770.- 1797. gadam Ohlonu teritorijās jau bija izveidotas sešas spānu misijas vietas. Pirmie, kuri tika kristīti bija indiāņu cilšu vadoņi, ar cerību, ka viņu piemēram sekos parējā cilts. Nokristīto indiānu skaits ātri vien pieauga, drīz vien sasniedzot vairāk kā tūkstoti kristīgo indiāņu, katrā Ohlonu misijas vietā. Savukārt tie indiāņi, kuri nevēlējās pakļauties iebraucēju likumiem, proti, kristīties, tie tika iekalti važās un sisti ar pātagām.

Drīz vien ohloni izdzirdēja Junipera Serras (Junipero Serra) vārdu, kurš kļuva par pirmo Kalifornijas “prezidentu” (galvenais misionārs). Serras zīmējums parasti bija katrā misijas vietā virs kanceles, attēlots ar lielu krustu rokās, tādējādi simbolizējot kristietību.

10 gadus pēc spāņu ienākšanas indiāņu teritorijā, vietējie jau bija paspējuši pieņemt svešās paražas un eiropiešu dzīvi. Ap galveno misijas vietu- baznīcu- tika uzceltas mazas mājiņas, kurās mitinājās indāņi. Un ik svētdienu baznīca zvanīja zvanus, tādējādi gaidot uz dievkalpojumu kristītos indiāņus. Kā arī jau pirmo 10 gadu laikā bija mainījušās visas indiāņu nodarbes, proti, tie vairs tik daudz nemakšķerēja zivis, nemedīja meža zvērus, nevāca meža veltes, bet gan bija sākuši audzēt olīves, vīnogas (gatavoja arī vīnu), vārīja ziepes un veidoja ķieģeļus lai pēcāk varētu būvēt spāņu misionāriem mājas.

Spāņu uzspiestais režīms indiāņiem izrādījās gana liels pārbaudījums, jo spāņi ieveda jaunas slimības- masalas, cūciņas, bakas, sifiliss un gripa- ar kurām indiāņi nespēja cīnīies, tādējādi pakļaujot sevi nāves briesmām. Tā, piemēram, San Francisco Doloresas misijā, 1806. gadā, no masalām mira vairāk nekā 300 cilvēku (aptuvenais iedzīvotāju skaits 1000), bet piedzima tikai 23 bērni. Daudzi indiāņi mira arī nepierastā ēdiena dēļ, jo tie vairs neēda sev tik labi zināmās meža velšu saknes, riekstus vai zīles, bet gan bija jāmāk pārtikt no spāņu ēdieniem.

Laikposmā no 1770. – 1834. gadam ohlonu ciltis bija gandrīz pilnībā zaudējušas visas sentēvu paražas, tika sajauktas dažādas kultūras, rituāli un dejas. Vietējās valodas bija gandrīz zudušas.

Ap 1820. gadu, kad spāņu ietekme mazinājās, daži indiāņi vēl atsāka dzīvot agrāko dzīvesveidu, mēģinot saglābt to,kas vēl glābjams. Daudzi spāņu misionāri pameta Kaliforniju.

Līdz ar angļu ienākšanu Kalifornijā, ļaunums tikai pieauga. Angļi sāka slepkavot tūkstošiem Kalifornijas indiāņu, tādēl ari 19. gs. vidus tiek uzskatīts par vienu no asiņainākajiem vēstures posmiem Amerikas vēsturē.

Ap 1860. gadu visi Līča apvidus (Bay area) indiāņi dzīvoja vienkopus mazā – getto tipa- ciematiņā. Tomēr ohloni nespēja pretoties angloamerikāņu populācijas straujajam pieaugumam, kā rezultātā indiāņi tika izspiesti no sava mazā ciematiņa, kā arī indiāņi nespēja noturēt savas tīrās indiāņu asinis, proti, indiāņi sajaucās ar angloamerikāņiem, tādējādi pakļaujot savas ciltis iznīcībai.