Labs nāk ar gaidīšanu, beidzot ir tapis lielā ceļojuma apraksts!:) Nu ta nu nenogurstiet to lasot!:)
27. decembra rītā (ļoti, ļoti agrā rītā) ap pulksten 04:30 esam gatavi savām lielajām brīvdienām! Mantas- drēbes, apavi, pārtika, latviešu mūzika, kartes, GPS un daudzas citas ceļošanai noderīgas lietas- tiek saliktas mašīnā, visi brauktgribētāji sakāpuši pa vietām un ceļojums var sākties! 🙂
Rīts, kā jau visi rīti šai gadalaikā- tumšs, vēss un apkārt mūsu apartamentiem nav neviena dzīva dvēsele. Jau liekas, ka tā būs arī uz lielā ceļa, ka būsim vienīgie gudrīši, kas tādā agrumā ceļas, bet, uzbraucot uz 101 šosejas saprotam, ka nekā nebija! Nebūsim mēs vieni, kā baltie zvirbuļi, uz ceļa. Visapkārt mašīnas- gan mūsu, gan pretējā virzienā! Nu neko, kopā jautrāk! Lēnā garā braucam, mašīnas daudz, bet ceļš tik un tā mierīgs, pārredzamība laba, šoferis jūtas mundrs. Bet tomēr, tikuši kādus 10 km uz priekšu (apmēram pie San Jose) parādās bieza un necaurredzama migla. Mazliet pārņem baisas izjūtas, jo redzēt nevar tālāk kā par savu degungalu. Veiksmīgi pārvarējuši miglas zonu, sagaidot saullēktu, nolemjam tālāk braukt pa īsāko ceļu. Ceļa skati paveras fantastisks- kalni, lejas, lielākais vēja ģeneratora parks, kalnu galos sniegs, bet mūsu līmenī spīd spoža un silta saulīte.
Ceļš ir garš un nedauz mokošs, tāpēc ik pa brītiņam piestājam atpūtas vietās, lai izstaipītu kājas, ieelpotu svaigu gaisu un paķertu skaistos kadrus. Pa ceļam arī redzējām izslavētos Kalifornijas plūdus. Kā tas izpaudās? Ābeļu un apelsīnkoku dārzos, kas atradās abpus ceļam, bija vērojamas peļņes, tiesa pat ne tik lielas, kā pēc pailgāka rudens lietus Latvijā. Bet pats galvenais iemesls kāpēc peļķes radās bija nevis ilgstošs lietus, bet gan tas, ka starp lielceļu un augļudārzu nav notekas, nav grāvju, nav nekas, kas novadītu pat mazāko slapjumu no debesīm.
LAS VEGASA!
Ap plkst. 13:00 esam jau Las Vegasā, pieveikti jau 857 km. Las Vegasā mūs sagaida silts un saulains laiciņš, sajūta, ka Las Vegasā esam nonākuši nevis decembra beigās, bet gan kaut kad aprīlī, jo siltums apmēram ir tāds, kā pierasts Latvijā aprīļa mēnesī. Arī pavasara ziedi atgādina par iespējamo pavasari, nevis bargo ziemu. Bet tas noteikti tādēļ, ka Las Vegasa atrodas liela tuksneša vidū. Visapkār tuksnesis, bet pašā vidū uzbūvēta pilsēta.
Las Vegasas lepnums ir viena gara iela, kura ir pilna ar viesnīcām. Dažāda tipa viesnīcas, tādas kas celtas vakar un tādas, kuras uz Las Vegasas bulvāra stāv jau no 20.gs. 70-tajiem gadiem. Arī iekštelpas dažādas- gan marmorā un “zeltā”, gan vienkārši paklājiņi ar jūtamu senuma piegaršu. Katra viesnīca cenšas piesaistīt savus potenciālos klientus. Vieni viesnīcu ierīkojuši kā piramīdu, citi kā Disneja pasauli, citi ierikojuši viesnīcu kā cirka arēnu, vēl kāds sataisījis mazo Parīzi, mazo Romu, mazo Venēciju. Pēdējā viesnīcā pat otrajā stāvā bija izveidoti kanālu ceļi, kur var braukt ar gondolām, kā jau kārtīgā Venēcijā. Vēl kāda viesnīca uztaisa ik vakara salūtu vai dejojošās strūklakas.
Iestājoties tumsai nekas īpašs šai pilsētā nemainās, vien tas, ka ielas un viesnīcas kļūs apgaismotas ar mākslīgajiem apgaismojumiem, ar neskaitāmām krāsainām lampiņām, kuras atkal piesaista cilvēku uzmanību.
Nakts dzīve pilsētā sit augstu vilni ne tikai naktīs, bet arī dienās. Atkal viesnīcas- kazino (visu viesnīcu pirmajos stāvos ir kazino, kur var atrast ne tikai tā dēvētos vienročus, bet arī spēļu galdus un bērnu atrakcijas, protams, kuras arī ir par maksu) īpašnieki vilina savus klientus ar dažādiem šoviem, atrakcijām, koncertiem, lētām cenām kazino bāros. Bet tomēr galvenais akcents tiek likts uz kazino. Nevienā viesnīcā nevar ieiet iekšā (vai iziet no tās ārā neesot kazino un nejūtot to atkarības un azarta garšu, citu cilvēku spēles laikā).
“Vienroči”
Ieejot kazino un uzturoties tur kaut 5 minūtes jau sāc saprast, ka mūzika, kas tiek spēlēta/atskaņota ir tāda, kas veicina prāta psihozi, ik pa brīdim dzirdi kā no kaut kurienes birst monētas un ir sajūta, ka kāds kaut ko vinnē. TOMĒR! Daudzās filmās rāda, ka spēlētājs “vienroču” automātos ieliek savu dolāru un tad pēc brītiņa viņam izbirst vesela čupa naudiņas no tā paša automāta ārā, bet tā tas nebūt nav! Ja tu esi kaut ko vinnējis, tad tev ir iespēja izdrukāt biļetīti ar svītru kodu uz kuras būs uzdrukāta tava laimesta summa vai arī nospēlēt iegūto laimestu (tas gan tādā gadījumā, ja tu neseko līdzi vinnētajam laimestam un neizprintē savu biļetīti).
Spēļu galdi
Ar spēļu galdiem ir cita lieta- tā ir vēl lielāka laimesspēle, ja vēl “vienročos” ir iespēja, ka tev uzkritīs 3 lauviņas, tad, man liekas, ka galdos ir nereāli. Lai gan mūsu acu priekšā viena sieviete rulletes galdā vinnēja kādus 900$ 🙂 Ak, laimīgā sieviete, bet, protams, nav jau zināms cik viņa bija jau paspēlējusi.
Ja tevi neinteresē ne “vienroči”, ne spēļu galdi, tad lūdzu. Totalizatori. Vari izmēģināt savu laimi totalizatoros. Vienlaikus vari skatīties iemīļoto sporta pārraidi (vai vairākas vienlaicīgi) un izmēģināt roku veiksmē. Tas gan varētu patikt sporta mīļotājiem.
Bērnu atrakcijas.
Bizness paliek bizness, ja Las Vegasā var dabūt salīdzinoši lētas viesnīcas, pat no 30 latiem par nakti, tad galvenais peļņas avots ir spēlēs. Un viens no labākajiem veidiem kā pelnīt ir bērnu atrakcijas. Piemēram, par 1$ var nopirkt vienu biļeti bērnu atrakcijās un ar bumbiņām mest trauciņos, iemešanas rezultātā vari dabūt kādu bērnu dāvaniņu, bet, ja neiemet (gandrīz iemet), tad āķis lūpā, pat pieaugušajiem, kur nu vēl bērniem.
Laimesti
Mūsu laimesti bija visai smieklīgi. Ja Andris uz rulletes galda pazaudēja 10$, tad es vinnēju vienu jauku mīksto lācīti (bērnu atrakcijas), jo mums bija bezmaksas kuponi, kurus noteikti vajadzēja izmantot. Kā arī “vienročos” ieliku 2$, bet izņēmu ārā 3.20$. Šoreiz laimīgā roka bija manā pusē. 🙂
Vēl kāds veids kā pievilināt tūristus ir karuseļi, gandrīz vai katrā viesnīcā ir pieejami karuseļi- šādi vai citādi amerikāņu kalniņi, brauciens debesīs vai kaut kas tik pat traks un normāliem cilvēkiem nepanesamas…:p
Pēc 2 dienu viesošanās Las Vegasā mūsu ceļš veda tālāk uz Los Angelesu. Rīts gan sākas ar saules meklēšanu, jo no debesjuma saule ir pazudusi un nodomājam, labi vien ir, ka braucam prom, saules dienas izbaudījuši. Braucam uz Los Angelesas pusi un saprotam, ka priekšā ir viens vienīgs milzīgs tuksnesis. Reti apdzīvots vai pat neapdzīvots. Dažviet par dzīvības pazīmēm vien liecina vientuļi benzīntanki ceļa malās, līdzīgi kā to rāda amerikāņu vesternos.
Braucot garo ceļu, jāpieveic vien “nieka” 426 km, jūtam, ka vējš sāk celties, pat brīžiem tāda sajūta, ka mašīnu nes no ceļa nost, debesis paliek drūmas, drūmas, pat mazliet baisi paliek. Nolemjam kārtējā atpūtas vietā piestāt un atkal izkustināt kājas, bet vējš ir tik nežēlīgi liels, ka pat mašīnas durvis ir grūti atvērt, nemaz nerunājot par nostāvēšanu kājās. Tomēr laimīgā kārtā pievakarē esam sasnieguši Los Angelesu, sameklējuši savu viesnīcu, varam iekārtoties.
Iekārtojušies viesnīcā, nolemjam apskatīties kāds tad ir mūsu “Huntington park” rajons. Saprotam, ka noziedzības līmenis nav ļoti augsts un droši varēs staigāt uz aptuveni 1km attālo metro pieturu, lai varētu braukt uz Los Angeles pilsētas centru un Hollywood. Tomēr ir kāds BET.
Huntington park
Mūsu rajonā ir 95% meksikāņu, kas patiesībā padara skatu uz rajonu bīstamu. Nezinu kā bija rajona nostūros, bet centrā jau bija mazliet baisi pastaigāt, vējā plandošiem blondiem matiem, pat ar vīru pie sāniem. Katrā ielas nostūrī ir pa kādam meksikāņu autoservisam, kur pilnā klapē skan meksikāņu balādes vai pa kādam lētam ūķītim- restorāniņam (kurā varētu būt baisi iet iekšā) vai veikaliņam. Arī metro plakāti neko optimistisku nesola. Plakāti vēstī, ka Jaungada naktī būtu vēlams nešaut gaisā no saviem ieročiem (tie te ir gandrīz visiem, jo nevajag nekādas atļaujas to uzglabāšanai), jo pērn šādā veidā 3 bērni jau zaudējuši dzīvības. DIEZGAN TRAĢISKI.
Universal Film studio
Pirmajā dienā nolemjam, ka mums jāredz “Universal film” studija, kurā varēja redzēt pašu studijas uzņēmšanas laukumu ar dažādiem specefektiem, lai tūristiem jautrāk, piemēram, “King Kong” vietas vai vietas, kur filmēta savlaik tik populārā detektīvfilma “Noziegumiem pa pēdām”, vai “Bīstamo mājsaimniečo” iela, vai “Ūdenspasaule”, vai vienkārši statiskas vietas, kuras izmanto vairākās filmās, tikai nedaudz nomainot dekorācijas. Varēja baudīt īpašo Simpsonu nobraucienu, 4D Šreka multenīti, kad ir sajūta, ka ēzelis tev iespļauj sejā vai brīdī, kad Šreks jāj ar zirgu, tad sajūties kā pats uz zirga sēdētu. Varēja vērot dažnedažādus šovus- “Terminātoru”, “Ūdenspasauli”, Grinča izgājienus, specefektu skatuvi, kur tu arī redzi kā patiesībā notiek slepkavības… 😀 un, protams, vislabāk varēja izbaudīt garās rindas pie katras atrakcijas. 🙂
Hollywood
Vecā gada dienu izbaudījām Hollywoodā, pētot zvaigznes asfaltā un staigājot pa “Kodak” teātri, kurš pazīstams ar to, ka tajā ik gadu pasniedz “Oskarus”. Jāsaka, ka pati iela diezgan šmorīga.No ietekmīgās Holivudas nav ne vēsts, varētu teikt, ka iela pat ļōōōōti netīra likās, uz katra stūra kāds cenšas tev kaut ko pārdot (kādu sū…venīru :D) vai ievilināt kādā Holivudas apskates tūrē, par tomēr lielām naudiņām.
Sagaidot vakaru devāmies atpakaļ uz Universal studio, kur arī sagaidījām 2011- to! Pirms lielās gaidīšanas nolemjam paēst, lai Jaunā gadā iesoļotu ar pilnu punci- domāts darīts- šoreiz izvēlējāmies ķīniešu restorānu, īpatnēji, bet gardi. Man vēl pietika nākamās dienas pusdienām maltīte..:)
Jauno gadu sākām gaidīt jau pirms 22-iem pie dzīvās mūzikas, skaļi iedziedoties un izdejojoties. Nākamajā dienā balss par to lika manīt, bet nekas- 2011. gadu sagaidām vienreiz mūžā. Starpcitu šis bija pirmais mans Jaungads, kurš tika sagaidīts ārpus Latvijas.
Pusnaktī mūs sagaidīja krāšņs salūts, kurš ieskāva mūsu laukumiņu no 3 pusēm, grandiozi skaisti. 🙂
Īpatnēji likās tas, ka neviens laukumā nedzēra šampi vai ko citu- ne gaidot Jaungadu, ne brīdī, kad tas pienāca. Tā nu mēs savu pudeli tā arī noturējām azotē un aizbraucot uz viesnīcu, kaut ko lietas labā darījām..:p
1.janvāris
1.janvāris Los Angelesā vēl palikusi tikai viena diena. Nolemjam aizbraukt uz Long Beach. Uz ļoti skaistu pludmali, kur palmas zaļo vienmēr, viss skaistos pavasara/ vasaras ziedos (pat baltais āboliņš ziedēja vienā ziedēšanā) un PSRS zemūdene.
Iekāpjot metro, izskatās, kakāds arī tur būtu sagaidījis Jauno gadu- viss netīrs, piegružots, neomolīgi, bet ko darīs, pludmali gribam apskatīt! Braucot ar metro prom no Los Angelesas centra, starp mūsu meksikāņu pieturu un pašu Long Beachu, parādas arvien melnāki un varētu pat teikt bīstamāki cilvēki, kuri pat nesarunājas, bet sazinās ar visādām savām zīmēm, apmēram 3 pieturas bija sajūta, ka esam nonākuši melnādaino (piedodiet- afroamerikāņu) zemē, bet, protams, viss beidzās labi. Aizbraucām uz pludmali, izstaigājām gan pludmali, gan zemūdeni, gan nedaudz pieķērām arī pilsētu. Laiks skaists, nedaudz žēl, ka ceļojums jau tuvojās beigām.
2.janvāris. Nolemjam, ka vēl mājās nebrauksim, lai gan ceļojumam atvēlētās dienas ir izgaisušas. Doma- apmeklēt karuseļus, vēl mazliet paķert adrenalīnu. Labi. Diena gan atkal izskatās nemīlīga, saule pazudusi, apmākušās debesis, bet tas mums netraucē.
Braucot ar karuseļiem vienā jaukā brīdī jutam, ka sāk smidzināt lietus, jau sākam pieļaut domu par došanos mājās, jo priekšā vēl vismaz 560 km garš ceļš. Tikuši līdz mašīnai konstatējam, ka lietus ir partapis ļoti, ļoti slapjā sniegā. Un iešaujas prātā doma- Los Angelesā snieg? Vau! Nu neko pamazām dodamies uz šoseju, kura ved uz mūsu saulaino ieleju (Sunnyvale). Pabraucam neilgu laiciņu un jūtam, ka satiksme sāk štopēties, sākas milzīgs sastrēgums. Tā mēs 5 km braucām vismaz 3h, ātrāk nekur nebija iespēja nogriezties. Pa šīm 3h visiem, ne tikai mums, bet arī blakus esošajām mašīnām ir uznācis pilnīgs besis un apnikums- cits “braucot” mierīgi izkāpj no mašīnas un izņem no bagāžnieka pārtikas maisu, cits iet runāties ar blakusesošo šoferi, cit vēl ko. Bet vislielākā jautrība sākās brīdī, kad cilvēkiem sagribējās uz tualeti. Tad viens pēc otra, rindā vien, skrēja uz ceļmalu un apmeklēja tualeti, jo nebija iespējams sagaidīt 5 km tālāk esošo “Shell” benzīntanku. Pamazām kuļoties tālāk, secinam, ka ceļš sašaurinās, proti, joslas tiek aizvērtas ciet, jau paliek baisi domāt vai tik priekšā, sniega dēļ, nav kāda avārija izveidojusies. Bet ceļš, no kādām 4 joslām vienā virzienā, sašaurinās uz vienu joslu un visi tiek novadīti uz nobrauktuves pie minētā benzīntanka. Tur mēs uzzinam, ka mūsu izvēlētā šoseja ir slēgta, sniega dēļ. Bet mums ziemeļniekiem tas neliekas nekāds sniegs, īsti pat līdz asfaltam netiek, jau izkūst gaisā. Bet neko, noteikumi ir noteikumi. Prasam, ko ta darīt tālāk, kur mums braukt. Izrādās, ka jābrauc kādus km 6 uz atpakaļu, apmēram tur, kur mēs bijām sākuši vai pat vēl nedaudz uz atpakaļu un jābrauc pa citu šoseju. Braucam, bet arī uz tās šosejas nav labāk- viss viens liels sastrēgums, pabrauc 5km normāli un sākas jauns sastrgums un tā kādu labu brīdi.
Tā mūsu sarēķināto 5-6h brauciens uz mājām izvērtās garās 13h. Bet veiksmīgi nokļuvām mājās. Un kas gan būtu ceļojums bez negaidītiem brīnumiem? Tā kā varam teikt, ka arī mēs piedzīvojām ziemu un sniegu. 🙂 BRĪNUMI NOTIEK.
Lēnā nodabā minoties uz priekšu, pamanu, ka mana brauciena virzienu tūlīt izmainīs ceļa remonts. Mazliet piebremzēju, sanāk jau, ka gandrīz tipinu, dodos droši tālāk uz priekšu, nav tak vēl redzamas zīmes, kas man aizliegtu turpināt ceļu. Lēnā garā čunčurējot, pēkšņi man priekšā izlec ceļa strādnieks un rāda man savu zizli- “Slow” (lēni). Diez ko es pēc viņa domām darīju? Vai tad es ātri braucu? 😮 Tai pat laikā mašīnas panesās man garām krietni vien ātrāk. Laikam jau puisim bija pavasaris galvā:) Uzkrītoši vēl mazliet piebremzējot, dodos tālāk.
Meldra's Blog 